Dobā zeme

"Acu infekcija?" viņa jautāja, atliekdama atpakaļ Meta galvu un pētīdama apsārtušās acis. "Tev ir temperatūra?" Viņa pie­spieda delnas virspusi zēnam pie pieres. "Vai ar' man tas nebūtu jāzina?"

"Droši vien labāk, ja nezini," Mets pakāpās atpakaļ, lai atbrīvo­tos no apskāviena. "Taču man nekas nekaiš, un es guvu mācību."

"Jā," Zaks Džīnijai aiz muguras rādīja zīmes. "Nākamreiz nekļūt par tik vieglu mērķi."

Mets slepus parādīja atbildi.

"Vai ir kādi jaunumi par vectēva veselību?" Ema jautāja.

"Stāvoklis joprojām ir kritisks," Džīnija atbildēja. "Joprojām komā. Vēlāk brauksiet ciemos?"

"Jā," Mets teica. "Man tikai brītiņu jāatguļas."

Esmu pārguris. Un gribu izgulēt galvassāpes. Neko nedariet un nevienam nestāstiet par šodien notikušo, kamēr nebūsim noskaidrojuši, kas ir mammas sakvojāžā.

Ema piekrītot palocīja galvu.

Bez Meta un Renarda vakariņas bija klusākas nekā parasti. Informējusi visus par Renarda lēno, bet pārliecinošo atlabšanu, Mara neko daudz vairs nerunāja. Erna un Džīnija triecās par iemīļotu televīzijas seriālu, un Zaks ar tēvu zīmju valodā dzīvi apsprieda vētru, cik augstu bijis paisums un cik izgāztu koku visi trīs redzejuši, braukdami cauri mežam.

"Es priecājos, ka šovakar apciemosiet vectēvu," Saimons teica Emai. "Domāju, ka jūsu balsis viņam ļoti palīdzēs."

"Vai viņš zinās, ka esam atnākuši?" Ema vaicāja.

"Noteikti," Saimons pasmaidīja.

"Vai policijai ir kādas ziņas, kas varēja uzbrukt Renardam un ielauzties Abatijā?" Mara jautāja, palīdzēdama Džīnijai novākt traukus.

Saimons atstāstīja, ko par Sendijas meklēšanu bija teikusi policijas priekšniece. Sendija bija pazudusi bez pēdām. Nekur nevarēja atrast nevienu pavedienu, kur viņa varētu būt palikusi.

"Jo ilgāk nesaņemam izpirkuma maksas pieprasījumu," Mara piebilda, "jo mazāk ticams, ka viņa ir nolaupīta."

"Tas taču nenozīmē, ka viņa bez iemesla ņēmusi un aizbraukusi," Ema izmisīgi teica.

"Protams, ne," Mara mierināja, "taču mēs nevaram izslēgt iespēju, ka viņas aizbraukšanai bija iemesls, kuru pagaidām nesaprotam."

"Piemēram, kāds?"

Saimons pāri galdam nikni paskatījās uz viņu.

"Šķiet, man nav tiesību par to runāt," pēc neveikla klusuma brīža Mara teica.

Pieaugušie acīm redzami kaut ko slēpa. Ema juta, ka viņu pārņem izmisums. Viņa jau grasījās ko teikt, kad Zaks iejaucās viņas domās.

Neaizmirsti, ka mēs arī visu nestāstām. Nesaki to, ko vēlāk varētu nožēlot.

Saimons ielēja sev un Marai vēl kafiju. "Policijas priekšniece pārbaudījusi katru lidmašīnu, vilcienu, mašīnu un prāmi no Džonogrotsas līdz Vaitas salai," viņš teica. "Ja Sendija izbraukusi no Lielbritānijas, tas nav noticis ar… hmm… parastajiem līdzekļiem."

"Tu domā, ka viņa varbūt kaut ko iedzīvinājusi, lai izbrauktu no valsts?" Ema jautāja, paņemdama no ledusskapja sulu un ieliedama sev glāzē. "Vai tad sargi nezinātu, ja viņa būtu to izdarījusi?"

"Nav teikts," Saimons sacīja. "Kopš jūsu tēvs aizgāja, mammai vairs nav sarga. Šo lomu uzņēmās Renards, bet viņš nevarēs palīdzēt, kamēr neatlabs un nesāks runāt."

"Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt atrast mūsu tēti?" Ema cerīgi ieteicās. "Viņš vismaz varētu pateikt, vai mamma… ir vesela." Viņa nespēja izrunāt vārdus "dzīva vai mirusi".

Mara pamāja ar galvu. "Lieliska doma…"

Saimons ar blīkšķi nometa uz galda pudiņa bļodu. "Kāpēc tu visu laiku gribi atrast Malkolmu, Mara? Pirmkārt, neviens gadiem nav saņēmis no viņa nekādas ziņas. Mēs nevaram novirzīt visus savus spēkus nemaz nerunājot par policijas spēkiem -, lai ķertu vēju. Un, otrkārt, vai tev nešķiet, ka viņš, ja būtu tuvumā un, protams, ja viņam tas vispār rūpētu jau būtu sajutis, ka nav kaut kas labi, un pats ieradies?"

"Piedod, Saimon," Mara rāmi sacīja, "bet es nespēju par to nedomāt: Malkolms viņus pameta pirms daudziem gadiem, un Sendija tagad varbūt abi šie notikumi ir saistīti."

Ema gandrīz aizrijās ar sulu. Zaks pliķēja viņai pa muguru un pasniedza savu ūdeni. Saimons saniknots piecēlās kājās.

"Nav godīgi iedvest bērniem tādas muļķības, Mara." Viņš paņēma savus traukus. "Piedod, Ema, bet Maras pieņēmumam nav pamata. Atvainojiet mani, pirms braucam uz slimnīcu, man vēl kaut kas jāizdara. Pēc pusstundas modiniet Metu un dosimies ceļā."

Ema novāca savus vakariņu traukus ātrāk nekā jebkad iepriekš. Maras teorija nemaz nešķita tik muļķīga, kā uzska­tīja Saimons. Ne tāpēc, ka meiteni nebūtu aizvainojis fakts, ka tēvam viņa nemaz nerūp tas sāpēja, bet gan tāpēc, ka arī viņa ar Metu šo iespēju bija apsvēruši naktī, kad mamma pazuda.

Ja nu mammas pazušana tiešām bija saistīta ar to pašu iemeslu, kāpēc pirms daudziem gadiem viņus tik steidzīgi pameta tētis? Un kas tagad notiks ar viņiem?

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ

Zaks un Ema devās uz Sendijas studiju pēc sakvojāža.

Ernai ļoti gribējās redzēt, kas ir iekšā, sevišķi ja bija kaut mazākā iespēja, ka tas varētu norādīt, kas noticis ar mammu un varbūt arī ar tēti.

Cieši iespiedusi plaukstā slēdzenes un atslēgas zīmējumu, viņa šķērsoja Abatijas pagalmu, Zaks sekoja. Viņš bija paņēmis līdzi kabatas lukturīti, lai izgaismotu studiju, pagalmā pietika ar starmešiem.