Labirinta gūstā

Tomass jau atradās uz miega sliekšņa, kad viņa galvā ie­runājās balss jauka meitenes balss šķita, ka tā pieder feju dievietei, kas iesprostota viņa galvaskausā. Nākamajā rītā, kad viss sāka iet šķērsām, viņš vairs nespēja pateikt, vai tā bijusi īsta vai daļa no sapņa. Bet dzirdēja viņš to tik un tā un atcerējās katru vārdu:

Tom, es tikko izraisīju Beigas.

34. NODAĻA

t

Kad Tomass atvēra acis, apkārt valdīja vārga, nedzīva gais­ma. Sākumā šķita, ka viņš ir pamodies agrāk nekā parasti un līdz rītausmai vēl atlikusi kāda stunda. Bet tad zēns izdzirdēja klaigāšanu. Un palūkojās augšup cauri zarainajai koku lapotnei.

Debesis bija vienmērīgi pelēcīgā krāsā. Tā nemaz nelī­dzinājās dabiskajai, blāvajai rīta gaismai.

Tomass pielēca kājās, ar roku atbalstījies pret sienu, atgā­za galvu atpakaļ un vēlreiz palūkojās augšup. Debesis nebija ne zilas, ne melnas, tajās nemanīja ne zvaigžņu, ne rītausmas sārto toņu. Likās, ka no vienas malas līdz otrai tās klāj bez­krāsains, pelēks līķauts.

Tomass ieskatījās pulkstenī kopš noteiktā celšanās laika bija pagājusi vesela stunda. Lecošās saules gaismai būtu bijis viņu jāpamodina kā līdz šim katru ritu kopš ierašanās Klaju­mā. Bet ne šodien.

Viņš atkal pavērās augšup, it kā gaidītu, ka debesis būs at­guvušas pierasto izskatu. Bet tās joprojām bija pelēkas. Nevis apmākušās, krēslainas vai agrās rītausmas gaismā svīstošas. Vienkārši pelēkas.

Saule bija pazudusi.

Tomass sastapa lielāko daļu klajumnieku stāvam pie Kas­tes durvīm, ar pirkstiem rādot uz nedzīvajām debesīm un runājot visiem reizē. Spriežot pēc laika, zēniem jau vajadzēja būt pabrokastojušiem un sākušiem strādāt. Taču izskatījās, ka lielākā Saules sistēmas ķermeņa pazušana no debesīm ir iedragājusi parasto dienas režīmu.

Klusībā vērojot pagalmā valdošo kņadu, Tomass patiesī­bā nemaz nejutās tik satraukts un izbiedēts, kādam instinktīvi vajadzēja būt. Viņu pārsteidza tas, ka tik daudzi klajumnieki izskatās pēc cāļiem, kas nejauši izkļuvuši no putnu būra. Tas likās pat smieklīgi.

Skaidrs, ka saule nebija pazudusi tas vienkārši nebūtu iespējams.

Lai gan izskatījās, ka noticis ir tieši tas no liesmojošās uguns bumbas nekur nebija ne miņas, tāpat kā no slīpajām rīta ēnām. Taču Tomass bija pārāk prātīgs un racionāli do­mājošs, lai kaut ko tādu pieņemtu. Nē, šim fenomenam bija jābūt kādam zinātniski pamatotam izskaidrojumam. Un, lai kāds tas arī būtu, viņaprāt, saules iztrūkums debesīs varēja nozīmēt tikai vienu ka tā nekad tur nav bijusi. Tik liels spī­deklis nevarētu tā vienkārši ņemt un pazust. Viņu debesis noteikti bija viltotas. Mākslīgas.

Citiem vārdiem sakot, saule, kas divus gadus bija spīdē­jusi virs viņu galvām, nodrošinot siltumu un spēku visam dzīvajam, nemaz nebija īsta. Nekas šajā vietā nebija īsts.

Tomass nesaprata, ko tas nozīmē un kā kaut kas tāds ir iespējams, taču zināja, ka nemaldās tas bija vienīgais iz­skaidrojums, kuru viņa racionālais prāts spēja pieņemt. Pēc pārējo klajumnieku uzvedības gan varēja spriest, ka Tomass pagaidām ir vienīgais, kas nokļuvis līdz šādam secinājumam.

Pie viņa pienāca Čaks ar tik pārbijušos izteiksmi sejā, ka Tomasa sirds sažņaudzās.

-     Kā tev šķiet, kas noticis? balsij žēli iedreboties, Čaks vaicāja, ne mirkli neatraudams acis no debesīm. Tomass brī­nījās, kā zeņķim nenolūst galva. Izskatās pēc milzīgiem pe­lēkiem griestiem pie tam tik zemiem, ka gandrīz vai var pieskarties.

-    Jā, šī vieta nebeidz pārsteigt. Tomass sekoja viņa ska­tienam un pacēla acis. Jau otro reizi pēdējo divu dienu laikā Čaks bija trāpījis naglai uz galvas. Debesis patiešām izska­tījās pēc griestiem. Ārkārtīgi liela izmēra telpas griestiem. Varbūt viņiem tur kaut kas salūzis. Varbūt drīz viss atkal būs normāli.

Čaks pārstāja blenzt uz mirušajām debesīm un ieskatījās Tomasam acīs. Salūzis? Ko tu ar to domā?

Pirms Tomass paspēja atbildēt, atmiņā pēkšņi atgrie­zās Terēzas balss, kas pirms iemigšanas bija skanējusi viņa galvā. Meitene teica: Es tikko izraisīju Beigas. Tā taču ne­varēja būt sakritība! Tomasu pārņēma nelāga priekšnojau­ta. Lai kāds tam visam būtu izskaidrojums, lai kas līdz šim būtu spīdējis Labirinta debesīs saule, īsta vai ne, tā vairs tur nebija. Un tas nevarēja nozīmēt neko labu.

-    Tomas? Čaks piebikstīja viņam pie pleca.

-Jā?

-    Ko tu domā ar salūzis? Čaks atkārtoja.

Tomasam vajadzēja vairāk laika pārdomām, bet prāts darbojās kā miglā. Es nezinu. Iespējams, kāds mehānisms, kuru mēs ne redzam, ne saprotam. Bet Saule nevar tā vien­kārši pazust no kosmosa. Pie tam kaut kāds apgaismojums, lai cik arī vājš, te vēl ir. No kurienes tad tas nāk?

Čaka acis iepletās tā, it kā viņam nupat būtu atklāts pats tumšākais Visuma uzbūves noslēpums. Jā, no kurienes? Tomas, kas notiek?

Tomass uzlika roku uz Čaka pleca. Viņš jutās neērti. Čak, man nav ne jausmas. Ne mazākās. Bet es nešaubos, ka Ņūtam un Albijam būs kaut kas padomā.

-     Tomas! Pie viņiem pieskrēja Minjo. Pietiks tev te meņģēties ar Čakiju. Aiziet! Mēs jau kavējamies.