Labirinta gūstā

Tomass iedzēra lielu malku ūdens, pacēla acis uz efejām klāto sienu viņu priekšā un jau kuro reizi todien pamanīja metālisku zibsni un sarkanas gaismas uzplaiksnījumu starp lapām.

-    Klau, kas ir ar tām spiegvabolēm? viņš ievaicājās. Li­kās, ka tās ir visur. Tomass atcerējās savā pirmajā naktī Labi­rintā redzēto; bija noticis tik daudz, ka viņš aizmirsa par to painteresēties. Kāpēc tām uz muguras rakstīts Velns7 .

-    Mums nekad nav izdevies kādu notvert. Minjo beidza ēst un iebāza tukšo pusdienu kārbu atpakaļ somā. Un mēs nezinām, kas ar to vārdu domāts. Gan jau tas tur ir, lai mūs iebiedētu. Bet tās noteikti mūs izspiego. Viņu uzdevumā. Tik daudz mēs esam sapratuši.

-     Kas ir tie viņi? Tomass vaicāja. Viņš ienīda cilvēkus, kas radījuši Labirintu. Vai jums ir kāda nojausma?

-     Mēs ne velna nezinām par stulbajiem Radītājiem, to es varu pateikt. Minjo seja piesarka un plaukstas sažņaudzās dū­rēs, it kā viņš grasītos kādam padarīt galu. Nekas, kad es tikšu…

Taču, pirms Minjo paspēja pabeigt, Tomass pielēca kājās un pieskrēja sienai gaiteņa pretējā pusē. Kas tas tāds? viņš pārtrauca uzraugu, caur vlteņiem pamanījis blāvi pelēku spī­dumu aptuveni galvas augstumā.

-    Ak, pareizi, tas… Minjo vienaldzīgi atteica.

Tomass ar rokām ierakās efejās, atvilka tās sāņus kā aiz­karus un sastinga, blenzdams uz skatienam pavērušos metāla plāksni, kas bija piestiprināta Labirinta akmens sienai. Uz tās ar lieliem burtiem bija iegravēts uzraksts. Viņš pārslidināja burtiem pirkstus, kā nespēdams noticēt pats savām acīm.

VADOŠĀ EPIDEMIOLOĢISKĀ LABORATORIJA.

NĀVES SEKTORS

Tomass skaļi pārlasīja uzrakstu un palūkojās atpakaļ uz Minjo. Ko tas nozīmē? Pār zēna muguru pārskrēja tirpas. Tam acīmredzot bija kāds sakars ar Radītājiem.

-    Kā lai es zinu, švali? Varbūt tā viņi sauc šo jauko vietu, ko mums uzcēluši. Tādi te ir uz katra stūra. Jau sen vairs ne­pievēršu tiem uzmanību.

Tomass atkal pagriezās pret plāksni un nopētīja to, cen­šoties apspiest augošo nolemtības un bezcerības sajūtu. Ne­izklausās pārāk labi. Nāve… Epidemioloģiskā… Vadošā? Ne­pavisam neizklausās labi.

-    Jā, ko tu neteiksi, zaļknābi. Aiziet, skrienam!

Negribīgi ļāvis vīteņiem nokrist atpakaļ vietā, Tomass

uzmeta plecos somu un sekoja Minjo, pieciem mīklainajiem vārdiem svilinot caurumus viņa smadzenēs.

Apmēram stundu pēc pusdienām Minjo apstājās gara, taisna gaiteņa galā, no kura neatzarojās neviena sāneja.

-     Pēdējais strupceļš, viņš paziņoja Tomasam. Laiks griezties atpakaļ.

Tomass dziļi ievilka elpu un centās nedomāt par to, ka noskrieta tikai puse ceļa. Nekā jauna?

-     Tikai parastās izmaiņas. Puse dienas jau galā, Min­jo noteica, bez emocijām ielūkodamies savā rokaspulkstenl.

-      Jādodas mājās. Negaidot atbildi, uzraugs pagriezās un sāka skriet atpakaļ Klajuma virzienā.

Tomass sekoja, vīlies, ka viņi nebija veltījuši vairāk laika tuvākai sienu un Labirinta detaļu izpētei. Pielicis soli, viņš panāca Minjo un jau grasījās protestēt: Bet…

-    Nemaz nesāc, vecīt! Atceries, ko es tev teicu pirms tam,

-     mēs nedrīkstam riskēt. Turklāt padomā ar galvu! Tev tie­šām liekas, ka te kaut kur varētu būt izeja? Slepenas durvis vai kaut kas tāds, ja?

-    Es nezinu… iespējams. Kāpēc tu tā jautā?

Minjo papurināja galvu un izspļāva lielu kamolu kaut kā pretīga pa kreisi. Nav nekādas izejas. Tikai siena pēc sie­nas… pēc sienas. Visur viens un tas pats.

Tomass saprata, ka skrējēja teiktais ir rūgta un pārbaudīta patiesība, bet vienalga nespēja samierināties. Kā tu to zini?

-     Jo tie nelieši, kas ir gatavi mums sūtīt virsū bēdnešus, nedotu mums vieglu izeju.

Tas lika Tomasam apšaubīt visa viņu darītā jēgu. Tad kāpēc vispār skriet Labirintā?

Minjo paskatījās uz viņu. Kāpēc? Jo tas te nav tāpat vien jābūt kādam iemeslam. Bet, ja tu domā, ka mēs atradīsim mazas jaukas durtiņas, kas ved uz laimīgo zemi, tu pīpē govs

klunkški.

>

Tomass pacēla acis un pavērās uz priekšu; viņš pēkšņi sa­jutās tik bezcerīgi, ka gandrīz apstājās. Baigi stulbi.

Tas ir gudrākais, ko tu līdz šim esi pateicis, zaļknābi.

Minjo skaļi izpūta no plaušām gaisu un skrēja tālāk. To­masam neatlika nekas cits kā vien sekot.

Viņš bija tik nokausēts, ka atlikusī dienas daļa pagāja kā miglā. Atgriezušies Klajumā, abi ar Minjo devās uz Karšu tel­pu, kur pēc atmiņas un piezīmēm uzskicēja šīs dienas karti, tad salīdzināja to ar vakardienas. Tam sekoja vārtu aizvēr­šanās un vakariņas. Pie galda Čaks vairākas reizes mēģināja sākt sarunu, bet Tomass aiz paguruma pusi nedzirdēja, spē­dams tikai klanīt un grozīt galvu.

Brīdi pirms mijkrēslis pārtapa tumsā, viņš jau atradās savā jaunajā iecienītajā vietā meža stūrī, ieritinājies pie efe­jām, šauboties, vai vēl kādreiz jaudās paskriet. Nespēdams iedomāties, kā rīt darīt to pašu. It sevišķi, kad tas šķita tik bezjēdzīgi. Skrējēja arods bija zaudējis savu valdzinājumu. Jau pēc vienas dienas.

Visi viņa cēlie nodomi, apņemšanās kaut ko mainīt, sev dotais solījums palīdzēt Čakam atgriezties pie ģimenes tas viss izšķīda nomācošā bezcerības un noguruma mākonī.