Labirinta gūstā

Tomass apstulba. Viņš nez kāpēc bija iedomājies, ka ano­mālija debesīs būs atcēlusi dienišķos plānus.

-    Jūs tik un tā skriesiet Labirintā? Čaks vaicāja, acīmre­dzot ne mazāk pārsteigts. Tomass nopriecājās, ka kāds uzde­va šo jautājumu viņa vietā.

-      Skaidrs, ka skriesim, švali, atbildēja Minjo. Tev arī iesaku ķerties pie darba. Uzraugs pievērsa skatienu

Tomasam. Tagad mums ir vēl vairāk iemeslu doties laukā. Ja saule patiešām ir prom uz neatgriešanos, nepaies ilgs laiks, kad arī augi un dzīvnieki sāks iet bojā. Es teiktu, ka spriedzes līmenis nupat pacēlies par vienu iedaļu.

Pēdējais paziņojums dziļi satrieca Tomasu. Par spīti vi­sām savām idejām un ieteikumiem Minjo viņš nebūt nevēlējās mainīt kārtību, kādā dzīve Klajumā bija ritējusi jau divus ga­dus. Tomasu pārņēma bailes un pacilājums reizē, kad viņš sa­prata, ko uzrauga sacītais nozīmē. Tu gribi teikt, ka turpmāk paliksim laukā arī naktīs? Papētīsim sienas nedaudz tuvāk?

Minjo papurināja galvu. Nē, vēl ne. Bet varbūt drīz. Viņš paskatījās uz debesīm un novilka: Mjā, tas tik ir rīts… Aiziet, ejam!

Tomass klusēja, kamēr viņi ar Minjo sagatavojās skrieša­nai un ieturēja zibens ātras brokastis. Viņa domas bija pārāk aizņemtas ar pelēkajām debesīm un Terēzas teikto vismaz viņam šķita, ka tā bija meitenes balss lai iesaistītos jebkādās sarunās.

Ko gan viņa bija domājusi ar Beigām? Tomass nespēja atkauties no sajūtas, ka viņam par to kādam ir jāizstāsta. Ie­spējams, visiem.

Taču viņš nesaprata vārdu nozīmi un nevēlējās, lai pārē­jie zinātu, ka viņš dzird meitenes balsi savā galvā. Tie droši vien nodomātu, ka Tomass sajucis prātā, varbūt pat iemestu aiz restēm šoreiz uz visiem laikiem.

Pēc ilgas svārstīšanās viņš nolēma pagaidām turēt mēli aiz zobiem un devās līdzi Minjo savā otrajā skrējēju mācību dienā, kas aizritēja zem drūmām un nedzīvām debesīm.

Viņi pamanīja bēdnesi, pirms vēl bija sasnieguši vārtus, kas veda no Labirinta Astotā sektora uz Pirmo.

Minjo kā parasti skrēja dažus soļus priekšā Tomasam. Viņš tikko bija nogriezies ap stūri pa labi, kad pēkšņi strauji apstājās, gandrīz vai nogāzdamies no kājām, tad palēca atpa­kaļ, sagrāba Tomasu aiz krekla un piespieda sienai.

-    Ššš, Minjo čukstēja. Tur priekšā ir bēdnesis.

Tomass jautājoši iepleta acis, no skriešanas strauji puksto­šā sirds sāk sisties vēl ātrāk.

Minjo tikai pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņš palaida vaļā Tomasa kreklu un paspēra soli atpakaļ, tad klusām pielavījās pie stūra, aiz kura bija ieraudzījis bēdnesi, un lēnām paliecās uz priekšu, lai ieskatītos gaitenī. Tomasam gribējās viņam uzkliegt, lai uzmanās.

Minjo strauji parāva galvu atpakaļ un pagriezās pret To­masu. Tas vienkārši tup uz vietas, viņš čukstēja. Gan­drīz tāpat kā tas beigtais, kuru atradām toreiz.

-    Ko darīsim? Tomass vaicāja, cik klusu vien iespējams, cenšoties ignorēt panikas uzplūdu. Vai tas nāk uz mūsu pusi?

-    Nē, idiot, es taču teicu, ka tas tup uz vietas.

-    Un? Tomass aizkaitināti iepleta rokas. Ko mēs da­rīsim? Stāvēt tik tuvu bēdnesim nešķita diez ko laba ideja.

Minjo uz pāris sekundēm aizdomājās. Mums jātiek tam garām, lai nokļūtu mūsu sektorā. Pavērosim to maitu kādu bridi ja tas uzbruks, skriesim atpakaļ uz Klajumu. Viņš vēlreiz palūrēja ap stūri, tad ātri paskatījās pār plecu. Velns! Tā vairs tur nav. Aiziet!

Nemaz negaidot Tomasa reakciju un neredzot, kā šaus­mās iepletās viņa acis, Minjo metās virzienā, kurā bija redzē­jis nozūdam bēdnesi. Tomass sekoja, neklausīdams instink­tiem, kas lika viņam darīt tieši pretējo.

Zēni aizskrēja līdz gaiteņa galam, nogriezās pa kreisi, pēc tam pa labi. Pie katra pagrieziena viņi samazināja ātrumu, lai Minjo varētu paglūnēt ap stūri, pirms turpināt ceļu. Katru reizi viņš atčukstēja Tomasam, ka redzējis bēdneša pakaļgalu pazūdam aiz nākamā pagrieziena. Tādā garā viņi turpināja izsekot radījumu vēl desmit minūtes, līdz sasniedza garo ko­ridoru, kas veda uz Krauju un nedzīvajām debesīm, kas ple­tās aiz tās. Bēdnesis traucās tām tieši pretī.

Minjo apstājās tik strauji, ka Tomass gandrīz uzskrēja viņam virsū. Zēns sastinga uz vietas un apstulbis vēroja, kā bēdnesis, durkļiem urbjoties zemē, pieripo Kraujas malai un ieveļas pelēkajā bezdibenī, pazūdot no redzesloka kā ēna, kuru aprijusi cita ēna.

35. NODAĻA

!

-     Tas visu izskaidro, teica Minjo. Tomass stāvēja bla­kus uzraugam Kraujas malā un vērās pelēkajā tukšumā, kas pletās viņu priekšā. Ne pa kreisi, ne pa labi, ne augšā, ne uz leju cik tālu vien acis sniedzās, nekur nekas nebija redzams. Nekas, izņemot tukšumu.

-    Ko izskaidro? Tomass vaicāja.

-     Šī ir jau trešā reize, kad mēs to redzam. Kaut kam te ir jābūt.

-    Jā. Tomass saprata, ko Minjo ar to domā, bet tik un tā gaidīja paskaidrojumu.

-    Arī beigtais bēdnesis, ko toreiz atradu, aizbēga šajā vir­zienā, un pēc tam es vairs neredzēju to atgriežamies Labirin­tā. Un tad vēl tie četri, kurus pārmānījām pāri malai.

-     Pārmānījām? Tomass pārvaicāja. Varbūt tā mums

tikai šķita.

>