Labirinta gūstā

Minjo domīgi paskatījās uz viņu. Hmm… lai nu kā, ta­gad vēl šis. Viņš parādīja uz bezdibeni. Šaubu nav kaut kādā veidā bēdneši pa šejieni tiek laukā no Labirinta. Izskatās pēc burvestības, bet to pašu var teikt arī par saules pazušanu.

-      Ja bēdneši te tiek laukā, Tomass piebilda, turpinot Minjo domu gaitu, tad arī mēs to varam. Viņa sirdī iekvē­lojās cerība.

-    Atkal tu ar savām pašnāvnieciskajām tieksmēm! Min­jo iesmējās. Tiešām tā ilgojies apciemot bēdnešus? Ieskriet uz tēju un sviestmaizēm?

Tomass sadrūma. Tev ir kāda labāka doma?

-     Tikai mieru, zaļknābi. Visu pēc kārtas. Savāksim ak­meņus un pamēģināsim vispirms kaut ko saprast. Tur jābūt kādai slepenai izejai.

Kopīgiem spēkiem zēni pārmeklēja visus gaiteņa kaktus un maliņas, salasot tik daudz zemē gulošu akmeņu, cik spēja atrast. Viņi papildināja krājumus, ar pirkstiem drupinādami plaisas sienās un metot šķembas uz grīdas. Savākuši vērā ņe­mamu kaudzi, zēni aizstūma to līdz Kraujas malai un apsē­dās, pārkarot kājas pāri malai. Tomass palūkojās lejup, bet redzēja tur tikai pelēku bezgalību.

Minjo izvilka bloknotu un zīmuli un nolika sev blakus uz grīdas. Tā. Galvenais, visu kārtīgi atzīmēt. Bet turi abas acis vaļā un centies visu iegaumēt tāpat, skaidrs? Ja izeju slēpj kāda optiska ilūzija, es negribētu būt pirmā švaļa vietā, kam, lecot tur iekšā, kaut kas samisējas.

-    Un pirmajam, protams, būtu jālec skrējēju uzraugam, Tomass mēģināja jokot, lai slēptu savu nemieru. Atrodoties tik tuvu neredzamajai vietai, no kuras katru mīļu brīdi varēja iznirt bēdneši, viņš svīda baiļu sviedrus. Nenāks par ļaunu pirms tam apsiet sev pamatīgu virvi.

Jā. Minjo pacēla no kaudzes akmeni. Labi. Metīsim pēc kārtas. Uz priekšu, tad atpakaļ un tā šķērsām no vienas malas līdz otrai. Ja te ir kāda maģiska izeja, cerams, tā darbo­jas arī ar akmeņiem tiem būtu jāpazūd.

Tomass paņēma akmeni un, rūpīgi notēmējis, aizmeta pa kreisi, tikai soli uz priekšu no vietas, kur gaiteņa siena sa­stapās ar Kraujas malu. Tas krita un krita aizvien tālāk, līdz pagaisa pelēkajā tukšumā.

Tagad bija Minjo kārta. Viņš mērķēja akmeni apmēram pusmetru tālāk par Tomasa sviesto. Arī tas aizlidoja dziļumā. Tomass meta nākamo, vēl pusmetru tālāk. Tad Minjo. Abi akmeņi krita, līdz pazuda no acīm. Viņi turpināja pamīšus mest katru akmeni tālāk par nākamo, līdz bija pārbaudījuši vismaz piecus metrus garu joslu uz priekšu no Kraujas ma­las, tad pārvietoja iedomāto līniju pusmetru pa labi un pēc tāda paša parauga atgriezās atpakaļ.

Visi akmeņi krita. Vēl viena līnija uz priekšu, viena at­pakaļ. Akmeņi turpināja krist. Jau drīz viņi bija pārbaudīju­ši visu kreiso pusi laukumam, kas sākās ar Kraujas malu un beidzās cilvēka vai bēdneša lēcienam sasniedzamā attālu­mā. Ar katru nākamo metienu Tomasa saviļņojums noplaka, līdz pārvērtās milzu sarūgtinājumā.

Gribot vai negribot nācās atzīt, ka ideja bijusi stulba.

Taču nākamais Minjo mestais akmens pazuda.

Tomass tik tikko spēja noticēt savām acīm viņš nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu.

Minjo bija metis lielu no sienas izlauztu šķembu. Tomass to uzmanīgi vēroja, tāpat kā visus līdz šim sviestos akmeņus. Pametusi Minjo plaukstu, atlūza lidoja taisnā līnijā gandrīz pret gaiteņa vidu, tad sāka krist lejup. Un pēkšņi pazuda kā ūdenī iekritusi.

Vienu bridi tā bija redzama, bet nākamo vairs ne.

Tomass uz mirkli zaudēja valodu.

-     Mēs jau agrāk esam te metuši visādu drazu, Minjo ierunājās. Kā mēs varējām to neievērot? Pirmo reizi redzu kaut ko pazūdam. Goda vārds.

Tomasa rīkle bija izkaltusi, viņš ieklepojās. Pamēģini vēlreiz. Ja nu mēs abi reizē samirkšķinājām acis?

Minjo aizsvieda vēl vienu akmeni, tēmējot uz to pašu vie­tu. Arī tas pazuda kā nebijis.

-     Varbūt agrāk jūs neskatījāties pietiekami uzmanīgi, ieminējās Tomass. Jo liekas taču neiespējami, ka tukšā vietā kaut kas varētu pazust. Reizēm mēs nemaz necenšamies ie­raudzīt to, ko uzskatām par neiespējamu.

Ar pārējiem akmeņiem zēni rūpīgi izzondēja katru sprī­di ap mīklaino vietu. Tomass bija pārsteigts izrādījās, ka laukums, kurā akmeņi pazuda aiz pelēkās miglas sienas, ir mazāks par diviem kvadrātmetriem.

-    Nav brīnums, ka mēs to nepamanījām, Minjo teica, drudžaini skicējot savā bloknotā kaut ko līdzīgu kartei. Tas nav diez ko liels.

-    Izskatās, ka bēdneši tur knapi var izspraukties cauri. To­mass neatrāva acis no neredzamā četrstūra gaisā, cenzdamies pēc iespējas labāk ielāgot tā izmēru, attālumu, precīzo atrašanās vietu. Pēc izlīšanas viņi droši vien atsperas pret cauruma malu un pāri tukšumam ielec Labirintā. Ja es varu tik tālu aizlēkt, tad bēdnešiem tas noteikti nesagādā nekādas grūtības.

Minjo pabeidza zīmēt un pacēla acis uz īpatnējo vietu. Bet kā tas ir iespējams, vecīt? Uz ko mēs skatāmies?