Labirinta gūstā

-    Kā jau tu teici, tā nav burvestība. Varbūt kaut kas no tās pašas sērijas kā mūsu jaunās griestu dekorācijas. Kaut kāda optiska ilūzija vai hologramma, aiz kuras noslēpta izeja. Šī vieta ir baigi jocīga. Un sasodīti interesanta, Tomasam nā­cās atzīt. Viņam trakoti kārojās uzzināt, kādi mehānismi un tehnoloģijas to visu darbina.

-    Jocīga gan. Ejam. Minjo iestenējās, piecēlās kājās un uzmeta plecos mugursomu. Jāpaspēj izpētīt no Labirinta tik daudz, cik vien iespējams. Pieļauju, ka mainījušās ir ne tikai debesis. Vakarā par šo pastāstīsim Albijam un Ņūtam. Nezinu, kā tas var noderēt, bet vismaz tagad mēs zinām, no kurienes tie draņķi nāk.

-    Un kur paliek, Tomass piebilda, uzmetot pēdējo ska­tienu slēptajai ejai. Bēdnešu caurumā.

Jā, varētu to saukt ari tā. Aiziet.

Tomass turpināja sēdēt un blenzt, gaidot, kad Minjo uz­sāks kustību. Bet pagāja vairākas minūtes klusumā, un zēns saprata, ka uzraugs ir tikpat aizgrābts ar jauno atklājumu kā viņš. Beigu beigās, neteikdams ne vārda, Minjo uzgrieza Kraujai muguru. Tomass negribīgi piecēlās un sekoja viņam tumši pelēkā Labirinta dzīlēs.

Todien viņi vairs neatrada neko jaunu tikai tās pašas akmens sienas un vīteņi.

Šoreiz gan liānu griešana, gan pierakstu veikšana bija To­masa ziņā. Iesākumā viņam nebija viegli pamanīt, kas mai­nījies kopš vakardienas, bet Minjo bez domāšanas parādīja, kur un kā sienas ir pārvietojušās. Pēdējā aklā gaiteņa galā, kad bija pienācis laiks griezties atpakaļ, Tomasam uzmācās gandrīz neapvaldāma vēlme atmest visam ar roku un pār­nakšņot turpat, lai redzētu, kas notiks.

Gluži kā nolasījis viņa domas, Minjo satvēra Tomasu aiz pleca. Vēl ne, vecīt. Vēl par agru.

Un tā viņi atgriezās Klajumā.

Tajā valdīja drūma noskaņa nekas pārsteidzošs, ņemot vērā apkārt valdošo pustumsu. Blāvais apgaismojums bija uz mata tāds pats kā no rīta, kad viņi pamodās, un tas viesa To­masā šaubas, ka arī pēc saulrieta kaut kas varētu mainīties.

Pēc ieskriešanas pa Rietumu vārtiem Minjo devās taisnā ceļā uz Karšu telpu. Tomasu tas izbrīnīja. Viņaprāt, zēniem bija pavisam citas prioritātes. Vai mums nevajadzētu pēc iespējas ātrāk pastāstīt Albijam un Ņūtam par Bēdnešu caurumu?

Klau, švali, mēs joprojām esam skrējēji, Minjo atbildēja, un mūsu darba diena vēl nav galā. Tomasam neatlika ne­kas cits kā vien sekot. Sasniedzis betona bunkura dzelzs durvis, uzraugs pagriezās pret viņu un nedaudz pasmaidīja. Bet, jā, pabeigsim, cik ātri varēsim, un uzreiz uzmeklēsim viņus.

Pārējie skrējēji jau bija viņiem priekšā un sēdēja ap galdu, noliekušies pār savu sektoru kartēm. Neviens nebilda ne vār­da, it kā par jaunajām debesīm viss jau būtu izrunāts. Telpā valdošā nomāktība lika Tomasam justies tā, it kā viņš bristu pa duļķainu ūdeni. Taču zēns bija pārāk uzbudināts, lai pie­vērstu uzmanību paša nogurumam, viņš nevarēja vien sa­gaidīt, kā reaģēs Ņūts un Albijs, uzzinot par viņu atklājumu pie Kraujas.

Tomass apsēdās pie galda un sāka zīmēt šodienas kar­ti, vadoties pēc atmiņas un paša veiktajām piezīmēm. Minjo visu laiku skatījās viņam pār plecu un deva vadošus norādī­jumus: Manuprāt, šis gaitenis beidzās te, nevis te… Ievēro proporcijas… Zīmē taisnāk, švali. Tas bija kaitinoši, bet no­derīgi, un jau pēc piecpadsmit minūtēm Tomass varēja lepni uzlūkot gala rezultātu. Izpildījuma ziņā viņa karte ne ar ko neatšķīrās no pārējām līdz šim redzētajām.

-    Nav slikti, sacīja Minjo. Zaļknābim, protams.

Uzraugs piecēlās, piegāja pie Pirmā sektora lādes un atvē­ra to. Tomass nometās ceļos tās priekšā, izvilka iepriekšējās dienas karti un pacēla to, turot blakus tikko uzzīmētajai.

-    Kas man jāmeklē? viņš vaicāja.

-     Likumsakarības. Bet, skatoties tikai uz divu dienu kar­tēm, tu ne velna nepamanīsi. Tad ir jāpēta vairākas nedēļas, jāmeklē līdzības, atšķirības, atkārtojošies raksti viss iespē­jamais, kas mums varētu palīdzēt. Es zinu, ka tur jābūt kādai norādei, bet mēs vēl neesam to atraduši. Kā jau teicu, stulbi.

Tomasa zemapziņā kaut kas sakustējās, līdzīgi kā pirmo­reiz ienākot Karšu telpā. Labirinta sienas, to pārvietošanās, likumsakarības, visas tās taisnās līnijas vai tās varēja norā­dīt uz pavisam cita veida karti? Varbūt tā nemaz nebija kar­te? Tomasam uzmācās spēcīgas aizdomas, ka viņš nesaskata kaut ko acīmredzamu.

Minjo uzsita viņam pa plecu. Ja vēlies, pēc vakariņām vari te atgriezties un studēt tās līdz nelabumam. Bet vispirms mums jāparunā ar Ņūtu un Albiju. Ejam.

Tomass salika kartes atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Ne­mierpilnā kņudoņa pakrūtē viņu tracināja. Sienas, līnijas, li­kumsakarības… Atbildei vai vismaz kādai norādei bija jābūt tepat, šajās kartēs. Labi, ejam.

Tikko zēni bija aizvēruši aiz sevis smagās Karšu telpas durvis, pie viņiem pienāca Ņūts un Albijs. Ne viens, ne otrs neizskatījās īpaši priecīgs. Tomasa pacilājums acumirklī pār­vērtās bažās.

-    Sveiki, Minjo iesāka. Mēs tieši grasījāmies…

-    Nevelc garumā! Albijs rupji pārtrauca viņu. Mums nav tam laika. Kaut ko atradāt? Ko?