Labirinta gūstā

No tik nelaipnas sagaidīšanas Minjo nedaudz parāvās at­pakaļ, bet Tomass viņa sejā manīja drīzāk apmulsumu, nevis dusmas vai aizvainojumu. Man arī prieks tevi redzēt. Jā, vispār atradām gan kaut ko.

Dīvaini, bet Albijs izskatījās vīlies. Bļāviens, izskatās, ka šī draņķa vieta tūlīt noies pa burbuli! Vadonis uzmeta niknu skatienu Tomasam, it kā tā būtu vina vaina.

Kas tad šim lēcies? Tomass nodomāja, un viņā ieplūda dusmas. Vai tādēļ viņi visu dienu bija rāvušies vaiga sviedros, lai sagaidītu šādu pateicību?

-    Ko tu ar to gribi teikt? Minjo vaicāja. Vai noticis vēl kaut kas?

Ņūts atbildēja Albija vietā, pamājot ar galvu uz Kastes pusi: Šodien tā arī nesagaidījām regulāro piegādi. Divus gadus tā pienākusi reizi nedēļā, vienā un tajā pašā dienā un laikā. Bet ne šodien.

Visi četri paskatījās uz grīdā iemūrētajām dzelzs durvīm. Tomasam likās, ka tām pāri krīt ēna, vēl tumšāka par pelēko gaisu, kas ietina Klajumu.

-    Mjā, nu gan mēs esam pakaļā, Minjo nočukstēja. Uz­rauga reakcija lika Tomasam noprast, ka situācija kļuvusi pa­visam nopietna.

-     Bez saules gaismas augiem, piebilda Ņūts, bez pie­gādēm no tā sasodītā cauruma jā, es teiktu, ka esam pilnīgā pakaļā.

Albijs tikmēr sakrustotām rokām un sarauktu pieri blen­za uz Kasti, it kā vēlētos to atvērt ar domu spēku. Tomass cerēja, ka vadonis nesāks stāstīt, ko redzējis Pārvēršanas lai­kā, vismaz neko, kas būtu saistīts ar Tomasu. It īpaši tagad.

-    Jā, lai nu kā, Minjo turpināja, mēs atklājām kaut ko dīvainu.

Tomass cerēja, ka Albijs un Ņūts uz jaunumiem reaģēs pozitīvi un varbūt pat spēs piedāvāt papildu informāciju, kas izgaismotu kaut daļu neizskaidrojamā.

Ņūts pacēla uzacis. Ko?

Minjo bija nepieciešamas veselas trīs minūtes, lai izskaid­rotu visu, sākot ar bēdneša izsekošanu un beidzot ar akmeņu mešanas eksperimenta rezultātiem.

-    Tas droši vien ved… nu… tur, kur bēdneši dzīvo, uz­raugs pabeidza.

-     Uz Bēdnešu caurumu, Tomass piemetināja. Pārējie trīs klajumnieki aizkaitināti paskatījās uz zēnu, it kā viņam nebūtu tiesību izteikties. Taču šoreiz tas, ka pret viņu izturas kā pret zaļknābi, Tomasu īpaši nesatrauca.

-     Bļāviens, man tas jāredz savām acīm, teica Ņūts un nomurmināja: Grūti noticēt.

Tomass viņu ļoti labi saprata.

-      Es nezinu, ko mēs varētu tur darīt, sacīja Minjo. Varbūt uzbūvēt kaut ko priekšā, lai nobloķētu to koridoru.

-    Nav jēgas, Ņūts atteica. Tie mošķi prot rāpties pa sie­nām, atceries? Nekas tāds, ko mēs varētu uzbūvēt, neapturētu tos.

Negaidīta rosība pie Mājokļa novērsa viņu uzmanību no sarunas. Pie nama durvīm stāvēja bariņš klajumnieku un centās pārkliegt cits citu. To vidū bija ari Čaks. Ieraudzījis Tomasu un vecākos zēnus, zeņķis satraukts metās pie viņiem. Tomasam atlika tikai minēt, kāds trakums noticis šoreiz.

-     Kas par lietu? Ņūts vaicāja.

-    Viņa pamodās! Čaks iebļāvās. Meitene pamodās!

Tomasam sažņaudzās kuņģis, un viņš atspiedās pret Kar­šu telpas betona sienu. Meitene… Meitene, kuras balss skanē­ja viņa galvā. Tomasu pārņēma nevaldāma vēlme bēgt, pirms tas bija noticis atkal, pirms tā atkal sāka runāt ar viņu.

Bet bija jau par vēlu.

Tom, es nevienu te nepazīstu. Nāc, palīdzi man! Manas atmiņas dziest… Es aizmirstu visu, izņemot tevi… Man tev tik daudz jāpastāsta! Bet tas viss pazūd…

Tomass nesaprata, kā viņa to spēj, kādā veidā meitenei izdodas iekļūt viņa galvā.

Terēza brīdi klusēja un tad pateica kaut ko nesaprotamu.

Labirints ir kods, Tom. Labirints ir kods.

36. NODAĻA

r

Tomass negribēja viņu satikt. Ne viņu, ne kādu citu.

Tiklīdz Ņūts bija devies izjautāt meiteni, viņš klusītēm aizlavījās prom, cerēdams, ka netiks pamanīts apkārtējā ju­ceklī. Visu domas bija pārņemtas ar tikko no komas modu­šos svešinieci, tāpēc tas nesagādāja lielas grūtības. Apmetis līkumu Klajumam, Tomass teciņiem devās uz ierasto patvē­ruma vietu aiz Miroņmeža.

Viņš nometās stūrī pie efejām, saritinājās un pārvilka segu pāri galvai, naivi cerēdams, ka spēs tādā veidā izsargā­ties no Terēzas iebrukuma smadzenēs. Pagāja pāris minūtes, un strauji joņojošā sirds pamazām norima.

Aizmirst par tevi bija visnepatīkamāk.

Sākumā Tomass noturēja to par kārtējo balss apciemoju­mu savā galvā un ar abām plaukstām aizspieda ausis. Bet, nē, šoreiz tā skanēja… citādi. Viņš dzirdēja to ar ausīm. Meitenes balsi. Saltām tirpām skrienot pār muguru, zēns lēnām pabā­za galvu no segapakšas.

Pa labi no viņa, atspiedusies pret masīvo akmens sienu, stāvēja Terēza. Esot pie samaņas un vertikālā stāvoklī, viņa izskatījās krietni citādi. Meitenei mugurā bija balts krekls ar garām piedurknēm, kājās zili džinsi un brūnas kurpes. Ne­ticami, bet tagad Terēza Tomasam šķita vēl skaistāka nekā guļam komā. Daiļo bālo seju ieskāva melni mati, spožās acis dega ar dzidru zilu liesmu.

-    Tom, vai tu patiešām neatceries mani? Terēza vaicāja maigā balsī, kas stipri atšķīrās no tās nedabiskās, atsvešinātās skaņas, kuru viņa bija izgrūdusi, pirmoreiz attopoties Klaju­mā un nododot draudīgo vēsti, ka viss mainīsies.