Labirinta gūstā

-    Tu gribi teikt… tu mani atceries? Tomass vaicāja un tūlīt nokaunējās, jo, izrunājot pēdējo vārdu, balss neveikli sa­žņaudzās.

-    Jā. Nē. Varbūt. Meitene izmisusi pameta gaisā rokas. Es nemāku paskaidrot.

Tomass iepleta muti, bet aizvēra, tā ari neko nepateicis.

-    Es atceros atcerēšanos, viņa nomurmināja, smagi no­pūšoties, apsēdās, pievilka kājas pie vēdera un apvija rokas ap ceļgaliem. Sajūtas. Emocijas. Itin kā manā galvā būtu daudzum daudz plauktiņu ar nosaukumiem, atmiņām un sejām, bet tie visi būtu tukši. Itin kā viss, ko zināju līdz šim, atrastos otrpus baltam aizkaram. Ieskaitot tevi.

-    Bet kā tu mani pazīsti? Tomasam likās, ka sienas sa­griežas ap viņu kā karuselī.

Terēza paskatījās uz zēnu. Es nezinu. Es atceros, ka mēs bijām pazīstami, pirms ieradāmies Labirintā. Bet tas plauk­tiņš ir tukšs, kā jau teicu.

-    Tu zini par Labirintu? Kāds tev jau pastāstīja? Tu taču tikko pamodies.

-     Es… man tagad ir grūti saprast. Viņa pastiepa roku. Bet es zinu, ka mēs bijām draugi.

Kā noreibis Tomass nometa segu, paliecās uz priekšu un paspieda Terēzas roku. Man patīk, ka tu mani sauc par Tomu, viņš piebilda un tūlīt saprata, ka tas ir pats stulbā­kais, ko bija varējis pateikt.

Terēza pabolīja acis. Tas taču ir tavs vārds, vai ne?

-      Jā, bet visi mani parasti sauc par Tomasu. Izņemot Ņūtu viņš mani sauc par Tomiju. Toms man liek justies… tā, it kā es būtu mājās. Lai gan es nezinu, kādas tās mājas ir. Viņš rūgti iesmējās. Mums pamatīgi izskalojuši smadzenes, vai ne?

Meitene pirmoreiz pasmaidīja, un Tomass gandrīz no­vērsās: it kā kaut kam tik jaukam nebūtu vietas tik drūmā un pelēkā vietā, it kā viņa acīm nebūtu tiesību baudīt tik patīka­mu skatu.

-    Jā, pilnīgs ārprāts, viņa piekrita. Man bail.

-    Man arī, goda vārds. Bailes bija pārāk pieticīgs apzī­mējums tam, kā Tomass tobrīd jutās.

Labu laiku valdīja klusums, abiem veroties zemē.

-    Kādā veidā… Tomass iesāka un saminstinājās, nebū­dams drošs, kā to labāk pajautāt. Kā tu spēj runāt manā galvā?

Terēza paraustīja plecus un nosūtīja viņam domu: Man nav ne jausmas. Es vienkārši to daru. Tad turpināja parastā balsi: Iedomājies ja te būtu divritenis, tu noteikti prastu braukt ar to bez liekas domāšanas. Bet vai tu atcerētos, kā un kad esi to iemācījies?

-    Nē. Tas ir, jā… es atceros braukšanu ar riteni, bet ne mā­cīšanos. Tomass pieklusināja balsi, sajutis pēkšņu skumju uzplūdu. Ne to, kas mani mācīja.

-    Nu, lūk… Terēza samulsusi pamirkšķināja acis. Tas ir apmēram tā.

-    Ļoti izsmeļoši.

Meitene paraustīja plecus. Tu taču neesi par to nevie­nam teicis? Pārējie domātu, ka mēs esam traki.

-     Vispār… kad tas notika pirmoreiz, pateicu gan. Bet, man liekas, Ņūts vienkārši nodomāja, ka man rādās stresa un pārguruma dēļ.

Tomass vairs nevarēja nosēdēt uz vietas viņam likās, ka sajuks prātā, ja neizkustēsies. Zēns piecēlās kājās un sāka so­ļot turp un atpakaļ meitenes priekšā. Mums jāsaprot, ko tas viss nozīmē. Tā jocīgā zīmīte, kas tev bija rokā par to, ka tu esi pati pēdējā, tava koma, tas, ka tu spēj telepātiski sazināties ar mani. Tev ir kāda nojausma?

Terēza ar acīm sekoja Tomasam, kas šaudījās no vienas puses uz otru. Nomierinies un beidz uzdot jautājumus. Man ir palikuši tikai pavisam blāvi iespaidi. Bet es atceros, ka mēs abi bijām svarīgi, ka mūs kaut kā izmantoja. Ka mēs esam gudri. Ka esam šeit, lai paveiktu kaut ko īpašu. Es zinu, ka izraisīju Beigas, lai ko tas arī nozīmētu. Meitene aizkaiti­nāti iekunkstējās un nosarka. No manām atmiņām ir tikpat maz jēgas kā no tavām.

Tomass nometās ceļos viņas priekšā.

-     Nē, tā nav. Tu, piemēram, jau zini, ka mana atmiņa ir izdzēsta un ka mēs atrodamies Labirintā, lai gan neviens tev to nav stāstījis. Tu atceries krietni vairāk par mani un pārējiem.

Viņu acis sastapās: izskatījās, ka Terēza saspringti domā, cenšoties atrast izskaidrojumu notiekošajam.

Es vienkārši nesaprotu, viņa beidzot teica domās.

-    Atkal tu to dari! Tomass iesaucās, bet reizē sajuta at­vieglojumu, ka meitenes balss galvā vairs neizraisa paniku. Kā tev tas izdodas?

-    Vienkārši izdodas, un es nešaubos, ka tev arī izdotos.

-     Nevarētu teikt, ka man ļoti gribas to izmēģināt. To­mass iekārtojās pie sienas blakus meitenei un tāpat kā viņa pievilka kājas pie vēdera. Tu kaut ko teici manā galvā neilgi pirms tam, kad atradi mani te. Tu teici, ka Labirints ir kods. Ko tas nozīmē?

Terēza viegli papurināja galvu. Kad pamodos, man pir­majā brīdī likās, ka esmu nokļuvusi trakonamā tie svešie puiši stāvēja ap manu gultu, pasaule gāzās virsū, smadzenēs pilnīgs juceklis, atmiņas gaisa cita pēc citas. Šī bija viena no tām, kuru izdevās notvert un kaut brīdi paturēt. Es vairs ne­atceros, kāpēc to teicu.

-    Vai tu atceries vēl kaut ko?

-    Starp citu, jā. Terēza uzrotīja kreisās rokas piedurkni, atklājot augšdelmu. Uz tā ar maziem melniem burtiem bija kaut kas uzrakstīts.

-    Kas tas ir? Tomass vaicāja, paliecoties tuvāk, lai saska­tītu uzrakstu.

-    Izlasi pats.

Burti bija šķībi un neskaidri, bet, piebāzis acis gana tuvu, viņš spēja tos salasīt.