Labirinta gūstā

VELNS ir labs

Tomasa sirds iepukstējās straujāk. Velns. Es jau agrāk esmu šeit redzējis to vārdu. Viņš centās saprast, ko gan ēr­mīgā frāze varētu nozīmēt. Uz tiem mazajiem radījumiem, kas te dzīvo. Spiegvabolēm.

-    Kas tās tādas? viņa vaicāja.

-      Ķirzakām līdzīgas mašīnītes, ar kurām Radītāji tie paši, kas mūs te atsūtīja, novēro mūs.

Terēza brīdi par to domāja, acīm veroties tālumā. Tad pa­skatījās uz savu roku. Es neatceros, kāpēc to uzrakstīju, viņa teica, saslapināja īkšķi un sāka berzt uzrakstu nost no ādas. Bet neļauj man par to aizmirst tas noteikti kaut ko nozīmē.

Trīs mīklainie vārdi neapstādamies turpināja riņķot To­masa smadzenēs. Kad tu to uzrakstīji?

-      Uzreiz pēc pamošanās. Uz galdiņa pie gultas stāvēja bloknots un pildspalva. Es paķēru to un pa vidu visam tra­cim pierakstīju, lai neaizmirstu.

Tomasu meitene ārkārtīgi mulsināja pirmkārt jau savādā saikne, kuru viņš bija jutis kopš paša sākuma, tad runāšana domās un tagad šis… Tu esi tik dīvaina. Bet to jau tu pati zini, vai ne?

-    Spriežot pēc taviem slēpšanās paradumiem, arī tu neesi gluži normāls. Patīk dzīvot mežā, ja?

Tomass gribēja saviebties, bet tā vietā pasmaidīja. Viņš jutās neērti, ka pieķerts slēpjamies. Labi. Tu man liecies pa­zīstama un saki, ka mēs esam draugi. Būs vien tev jātic.

Tomass pastiepa roku vēl vienam sveicienam. Terēza to atņēma un ilgi nelaida vaļā zēna plaukstu. Viņam atkal pār­skrēja saltas tirpas, kas šoreiz bija pārsteidzoši patīkamas.

-    Es tikai vēlos atgriezties mājās, meitene teica, beidzot atlaižot viņa plaukstu. Tāpat kā jūs visi.

Tomasa domas atgriezās realitātē, un viņš atkal sadrūma, atcerējies, cik bēdīgas kļuvušas klajumnieku izredzes. Jā, zini, te viss ir tik slikti kā vēl nekad. Saule ir pazudusi, debesis kļuvušas pelēkas, šodien nesaņēmām iknedēļas piegādi iz­skatās, tā vai citādi, visam drīz pienāks beigas.

Pirms Terēza paspēja atbildēt, caur kokiem izbrāzās Ņūts. Pa pēdām viņam sekoja Albijs un vēl pāris klajumnie­ku. Ņūts palūkojās uz Terēžu.

-     Kā, pie velna, tu te nokļuvi? Medbrālis teica, ka vienu brīdi tu biji istabā un nākamajā pēkšņi pazudi.

Terēza piecēlās kājās, pārsteidzot Tomasu ar savu apņē­mību. Tad jau laikam būs izlaidis to daļu, kurā es iespēru viņam pa kājstarpi un izkāpu pa logu.

Tomass gandrīz iesmējās. Ņūts pagriezās pret vecāku zēnu, kas piesarcis stāvēja viņam aiz muguras.

-    Apsveicu, Džef! Ņūts svinīgā balsī teica. Tu esi ofi­ciāli šeit kļuvis par pirmo švali, kuru piekāvusi meitene.

-    Ja turpināsi runāt ar mani tādā tonī, tu būsi nākamais, Terēza piebilda.

Ņūts pagriezās pret meiteni un Tomasu, bet puiša sejā nebija ne miņas no bailēm. Viņš stāvēja un klusēdams vēroja viņus. Tomass lūkojās pretī, mēģinot uzminēt, kas notiek ve­cākā zēna prātā.

Priekšā iznāca Albijs. Man tas ir piegriezies! Vadonis pacēla pirkstu un gandrīz iebakstīja Tomasam krūtīs. Es gribu zināt, kas tu esi, kas ir šī sasodītā meitene un kā jūs viens otru pazīstat!

Tomass smagi nopūtās. Albij, es zvēru…

-    Viņa pamodās un uzreiz uzmeklēja tevi, švali!

Tomasā uzvirmoja dusmas un satraukums viņš bažījās,

vai ar Albiju nenotiks tas pats, kas ar Benu. Nu un? Jā, mēs esam pazīstami vismaz agrāk bijām. Bet tas neko nenozī­mē! Es tik un tā neko neatceros. Vina arī ne.

>

Albijs paskatījās uz Terēžu. Ko tu izdarīji?

Tomasu samulsināja vadoņa jautājums. Viņš pašķielēja uz Terēžu, lai redzētu, vai viņa saprot, par ko Albijs runā. Bet meitene neatbildēja.

-    Ko tu izdarīji?! Albijs iekliedzās. Vispirms debesis, tagad šis!

-      Es kaut ko izraisīju, viņa mierīgā balsī atbildēja. Beigas. Es nezinu, kā un ko tas nozīmē. Es nedarīju to tī­šām, goda vārds.

-    Ņūt, kas par lietu? Tomass vaicāja, cerot izvairīties no sarunas ar vadoni. Kas noticis?

Bet Albijs sagrāba viņu aiz krekla. Kas noticis?! Es tev pateikšu, kas noticis, šmurguli! Jo tu acīmredzot esi pārāk aizņemts ar flirtēšanu, lai vispār paskatītos sev apkārt. Neesi pamanījis, cik ir pulkstenis?

Tomass uzmeta acis savam rokaspulkstenim un ar šaus­mām aptvēra, ko nebija ievērojis. Nu viņš zināja, ko Albijs sacīs.

-    Paskaties uz sienām, pāli! Vārti! Tie šovakar nav aizvērušies.

37. nodaĻa

r

Tomass bija zaudējis runas spējas. Viņš saprata, ka ta­gad bez saules, bez piegādēm, bez aizsardzības pret bēdnešiem nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Terēzai bija taisnība jau pašā sākumā viss mainījās. Šķita, ka elpa viņa plaušās sacietē un strēgst rīklē.

Albijs norādīja uz meiteni. Viņa jāliek aiz restēm. Ne­kavējoties. Billij! Džekson! Vediet to skuķi uz Tuptūzi un ne­runājiet ar viņu, lai ko viņa arī teiktu.

Terēza nekādi nereaģēja, taču Tomass negrasījās ar to samierināties. Par ko tu runā, Albij? Tu nedrīksti… viņš spēji aprāvās, pamanījis Albija dusmās liesmojošās acis. Kā jūs varat vainot viņu pie tā, ka sienas nav aizvērušās?

Klāt pienāca Ņūts un viegli pastūma vadoni malā. Kā gan citādi, Tomij? Viņa pati tikko to atzina.