Labirinta gūstā

Tomass paskatījās uz Terēžu un nobālēja, pamanījis skumjas meitenes zilajās acīs. Viņam likās, ka krūtīs ielauzu­sies sveša roka un cieši sažņaugusi sirdi.

Priecājies, ka mēs neiespundējam arī tevi, Tomas! Al­bijs teica, pēdējoreiz nomērīja abus ar aizdomu pilnu skatie­nu un devās prom.

Tomasam vēl nekad nebija tik ļoti gribējies kādam iesist.

Billijs un Džeksons pienāca pie Terēzas, satvēra meite­ni aiz rokām un sāka vest prom. Taču, pirms paunotāji bija pazuduši aiz kokiem, Ņūts tos apturēja. Neatkāpieties no viņas ne soli, lai kas ari notiktu. Un tā, lai no viņas galvas ne­nokristu ne matiņš! Jūs atbildat par to ar savu dzīvību.

Abi sargi paklausīgi pamāja un devās prom, vedot Terēžu sev līdzi. Tomasam iesāpējās sirds, redzot, cik labprātīgi viņa ļaujas arestam. Bija grūti saprast, kāpēc viņš tik ļoti pārdzīvo meitenes apcietināšanu un to, ka saruna tika pārtraukta. Es taču tikai nupat pirmoreiz satiku viņu, Tomass domāja. Es viņu nemaz nepazīstu. Bet viņš zināja, ka tā nav patiesība. Neticamā tuvības izjūta varēja nozīmēt tikai to, ka viņi bija pazīstami vēl pirms atmiņas zuduma apzīmogotās eksistences Klajumā.

Atnāc vēlāk apraudzīt mani, domās ieskanējās Terēzas balss.

Tomass nemācēja, nezināja, kā atbildēt. Bet tik un tā mē­ģināja.

Labi, atnākšu. Tur vismaz tu būsi drošībā.

Meitene neatbildēja.

Terēza?

Klusums.

Nākamās trīsdesmit minūtes Klajumā valdīja vispārējs apjukums.

Lai gan kopš paša rīta, kad saule un zilās debesis bija kļu­vušas par pagātni, apgaismojumā nebija manāmas nekādas izmaiņas, šķita, ka pāri pagalmam nolaidies tumsas plīvurs. Ņūts un Albijs sasauca uzraugus, deva tiem vadošus norādī­jumus un lika tuvākās stundas laikā sapulcināt visus savus padotos Mājoklī. Tomass jutās kā novērotājs, nezinādams, kā palīdzēt.

Būvniekiem, kuru uzraugs Gallijs vēl arvien nebija atra­dies, tika pavēlēts aizbarikādēt vaļā palikušos vārtus; viņi pa­klausīgi ķērās pie darba, bet Tomass zināja, ka tiem nepietiks ne laika, ne materiālu, lai no tā būtu kāda jēga. Vispār izska­tījās, ka uzraugu galvenais mērķis ir pēc iespējas nodarbināt zēnus, lai novērstu masveida paniku. Tomass devās palīgā būvniekiem, kuri pa Klajuma stūriem vāca kopā visu, kas bija kustināms, krāva atverēs starp sienām un nagloja kopā kā mācēdami. Rezultāts izskatījās neglīts un nožēlojams un uzdzina šausmas nebija nekādu šaubu, ka bēdnešus tas ne­apturēs.

Strādājot Tomass ar acs kaktiņu vēroja citas darbības, kas norisinājās Klajumā. Tika apzināti visi kabatas lukturīši un izdalīti pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam; Ņūts bija pa­ziņojis, ka pusaudžiem būs jāguļ Mājoklī un nāksies izslēgt visas gaismas, izņemot ārkārtas gadījumus. Cepetim tika uz­dots pārvietot visus ilgstoši uzglabājamās pārtikas krājumus no virtuves uz Mājokļa telpām gadījumam, ja viņi tiktu ieslo­dzīti namā, Tomass spēja iztēloties, cik drausmīgi tas būtu. Citi vāca vienkopus darbarīkus un saimniecības piederumus. Viņš ieraudzīja Minjo stiepjam ieročus no pagraba uz ēku. Albijs bija licis noprast, ka Mājoklis jāpārvērš par cietoksni un jādara viss iespējamais, lai to nosargātu.

Tomass aizšmauca no būvniekiem un piebiedrojās Min­jo, palīdzot tam uznest augšā dažas kastes ar nažiem un klēpi dzeloņstieplēm notītu rungu. Taču tad skrējēju uzraugs, aiz­bildinoties ar īpašu rīkojumu no Ņūta, deva viņam nepār­protamu mājienu atšūties un atteicās atbildēt uz jebkādiem jautājumiem.

Tomasu tas nedaudz aizvainoja, bet viņš klausīja, patiesī­bā vēloties pats sameklēt Ņūtu, lai parunātu par ko citu. Pēc brīža viņš pamanīja puisi soļojam pāri Klajumam uz Asinsnama pusi.

-    Ņūt! Tomass iesaucās un skriešus metās viņam pakaļ. Man tev kaut kas jāsaka!

Ņūts apstājās tik pēkšņi, ka Tomass gandrīz uzskrēja vi­ņam virsū. Vecākais zēns izskatījās aizkaitināts, un Tomasam nācās vēlreiz pārdomāt savu ieceri.

-    Runā, bet ātri! Ņūts noskaldīja.

Tomass saminstinājās, nezinot, kā ietērpt savas domas vārdos. Klau, jums jāatbrīvo tā meitene. Terēza. Viņš bija pārliecināts, ka viņa nav bīstama un varētu tikai palīdzēt, ie­spējams, atcerēties kaut ko nozīmīgu.

-     Ā, nu, apsveicu, ka esi atradis sev draudzeni. Ņūts turpināja ceļu. Netērē manu laiku, Tomij.

Tomass saķēra vinu aiz rokas. Uzklausi mani! Vina ir

> > >

īpaša man liekas, ka mēs abi esam atsūtīti šurp, lai palīdzē­tu jums izbeigt šo visu.

-      Kā tad! Ielaižot Klajumā bēdnešus, lai tie mūs visus piebeigtu? Savā laikā esmu dzirdējis daudz idiotisku plānu, zaļknābi, bet šis viennozīmīgi pārspēj visus.

Tomass aizkaitinājumā iestenējās. Kā lai viņam ieskaidro?

-    Nē, es domāju, ka sienas neaizvērās cita iemesla dēļ.

Ņūts sakrustoja rokas; viņš izskatījās dusmīgs kā pūķis.

-    Ko tu tur muldi, zaļknābi?