Es saņēmu draudzenes roku, lai pārliecinātos, ka viņa joprojām ir sveika un vesela. - Tev tek asinis. Daudz asiņu, - es neveikli konstatēju faktu, jo tobrīd nespēju labāk izteikt, cik briesmīgi jutos, redzot Emmu savainotu un klibojošu, asinīs mirkstošiem matiem.
- Kur Edisons? - viņa pajautāja, un, pirms es paspēju dabūt pār lūpām vārdu nezinu, meitene turpināja: - Mums jāseko mašīnai. Varbūt tā ir mūsu vienīgā iespēja.
Kad paskatījāmies uz priekšu, smagā mašīna jau piebrauca pie tilta, un bruņotais karavīrs sašāva divus skrandaiņus, kas centās pieķerties pie borta. Tiklīdz abi ievainotie, no sāpēm savilkušies čokurā, nokrita uz putekļainās zemes, man kļuva skaidrs, ka Emma kļūdās un skriešana pakaļ mašīnai atkrīt, tāpat arī pārkļūšana pāri bezdibenim. Tas bija bezcerīgi, un tagad to zināja arī skrandaiņi. Kad divi lūdzēji nokrita, es sajutu, ka nabagu izmisums pāraug niknumā un, šķiet, vienā mirklī šis ienaids pavērsās pret mums.
Mēs mēģinājām bēgt, bet visi atkāpšanās ceļi bija bloķēti. Bars kliedza, ka mēs esam visu samaitājuši, ka nu viņi ir nogriezuši mums ceļu un mēs esam pelnījuši nāvi. Pār mums vēlās triecieni - pļaukas un grūdieni uzbrucēju rokas plosīja mūsu matus un drēbes. Es centos pasargāt Emmu, bet beigu beigās vismaz dažas sekundes viņa aizstāvēja mani, atgaiņājoties ar rokām un apdedzinot katru, kurš pagadījās ceļā. Tomēr pat ar manas draudzenes sakurtajām liesmām nebija diezgan, lai atbrīvotos no uzbrucējiem, un sitieni turpinājās, līdz bijām nogrūsti uz ceļiem un tad jau, savilkušies čokurā un ar rokām aizseguši seju, vārtījāmies pa zemi. Mūs no visām pusēm ķēra sāpīgi belzieni.
Biju gandrīz pārliecināts, ka mirstu vai sapņoju, jo tobrīd izdzirdēju skaļu un enerģisku dziesmu: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Katrai rindiņai sekoja sulīgi blīkšķi un attiecīgi uzsaucieni: - Kāds (ZLAUKT!) gods mums ir būvēt (ZLAUKT!) siekstas un karātavas!
Pēc dažām nodziedātajām rindiņām un vairākiem blīkšķiem sitienu zalves izbeidzās un skrandaiņu pūlis, bažīgi kurnot, atkāpās. Caur asiņu un spļaudekļu miglu es neskaidri samanīju piecus muskuļotos karātavu meistarus ar darbarīkiem, kas piesieti pie vidukļa, un rokās paceltiem veseriem. Viņi izlauzās cauri pūlim un jau ielenca mūs, bet tad šaubu mākti nopētīja tā, it kā mēs būtu neredzēta zivju suga, kādu viņi nebija cerējuši ieraudzīt savos tīklos.
- Vai tie ir viņi? - es dzirdēju vienu no vīriem jautājam.
- Brāl, necik labi viņi neizskatās.
- Skaidrs, ka tie ir viņi! - attrauca otrs zemā un pazīstamā balsī, kas ieskanējās kā miglas taure.
- Tas ir Šārons! - Emma iesaucās.
Es varēju pakustināt roku tik daudz, lai noslaucītu asinis no acs. Tur jau viņš stāvēja visā savā septiņas pēdas garajā augumā, melnajā apmetnī ietinies. Man gribējās smieties vai vismaz mēģināt pasmieties, jo nekad vēl nebiju priecājies ieraudzīt tik neglītu cilvēku. Viņš izvilka no kabatas un pacēla virs galvas mazas stikla blašķītes, tad iekliedzās: MAN IR TAS, KO JŪS GRIBAT, SLIMIE MĒRKAĶI! ŅEMIET TO UN LIECIET TOS BĒRNUS MIERĀ!
Šārons pagriezās un iesvieda blašķes pūlī. Skrandaiņi kliegdami un brēkdami metās tām pakaļ, gatavi saplosīt cits citu, lai tikai dabūtu pudelīti sev. Un tad es vairs manīju tikai karātavu cēlājus, kuri mazliet saburzīti, bet neskarti bāza veserus aiz jostas. Šārons lēni tuvojās mums, pastiepis uz priekšu sniegbalto roku, un teica: - Kas gan jums bija prātā, tā aizlavoties prom? Es līdz nelabumam uztraucos pārjums!
- Tas tiesa, - apstiprināja kāds no karātavu meistariem.
- Viņš nelikās mierā un lika mums visur jūs meklēt.
Es mēģināju pieslieties sēdus, bet nekas nesanāca. Nākamajā bridi Šārons jau bija noliecies pār mums un vērīgi pētīja kā uz ceļa notriektus zvērus.
- Vai rokas un kājas ir vietā? Paiet varat? Velns un elle, ko tie neģēļi jums nodarījuši! - Laivu vīra emocijas svārstījās starp armijas instruktora niknumu un tēva rūpēm.
- Džeikobs ir savainots, - dzirdēju Emmas aizlūzušo balsi sakām. - Tu ari, - es mēģināju piebilst, bet mēle neklausīja. Šķita, ka draudzenei ir taisnība: mana galva bija smaga kā akmens, un acis kā sabojājies satelīta signāls rādija saraustītu attēlu - te skaidri saskatāmu, te miglas bildi. Es pacēlos gaisā -Šārons mani nesa uz rokām. Šis vīrietis izrādījās daudz spēcīgāks, nekā izskatījās, un mani pārņēma pēkšņa doma, ko ari centos izteikt skali: Kur irEdisons?
Mēle peldēja kā pa putru, bet Šārons kaut kā tomēr mani saprata, pagrieza manu galvu uz tilta pusi un sacīja: - Tur.
Pa gabalu šķita, ka smagā mašīna lidinās pa gaisu. Vai manas satricinātās smadzenes taisīja jokus?
Nē. Tagad es skaidri redzēju, ka tukšpaura mēles ceļ smago mašīnu pāri bezdibenim.
Bet kur palicis Edisons?
- Tur, - laivu virs atkārtoja. - Apakšā.