Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Zem mašīnas nokarājās divas pakaļkājas un maziņš, brūns ķermenītis. Edisons bija ar zobiem pieķēries pie kādas mašīnas šasijas detaļas un vizinājās uz priekšu, viltīgais velns. Tiklidz mēles nolika mašīnu tilta otrā pusē, es pie sevis nodomāju: Ar dievpalīgu, mazais, bezbailīgais suņuk! Iespējams, tu esi mūsu lielākā cerība.

Un nākamajā bridi es jau iegrimu miglā, pasaulē ap mani iestājās nakts.

Mani mocīja saraustīti murgi, kuros runāja svešās valodās; es sapņoju par mājām, par nāvi. Acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumos pazibēja bezjēdzīgi fragmenti - visticamāk, manu satricināto smadzeņu darbības radītas neskaidras un maldīgas ainas. Kāda sieviete bez sejas pūta man acīs putekļus. Es jutu, ka iegrimstu siltā ūdenī. Emmas balss man apgalvoja, ka viss būs kārtībā, ka mums apkārt ir draugi un mēs esam drošībā. Pēc tam - dziļš miegs bez sapņiem, pat nezinu, uz cik ilgu laiku.

Kad pamodos nākamreiz, zināju, ka vairs nesapņoju. Es gulēju gultā kādā mazā istabiņā. Caur aizvērtiem slēģiem telpā spraucās vārga gaismiņa. Tātad diena. Bet kura diena?

Man mugurā bija pidžama, nevis vecās, asinīm notraipītās drānas, un acīs vairs negrauza grants. Kāds bija par mani parūpējies. Un vēl kas: lai gan biju pārguris līdz nāvei, es gandrīz nejutu sāpes. Plecs vairs nesmeldza, arī sasistā galva ne. Es īsti nesapratu, ko tas nozīmē.

Mēģināju pieslieties sēdus, bet jau pusceļā nācās apstāties un atbalstīties uz elkoņiem. Uz naktsgaldiņa blakus gultai atradās stikla krūka ar ūdeni. Vienā istabas stūrī slējās smagnējs koka skapis, otrā... Es samirkšķināju un izberzēju acis, lai pārliecinātos par ieraudzīto. Jā, tur krēslā sēdēja kāds aizmidzis vīrietis. Manas smadzenes darbojās tik bremzēti, ka es pat nesabijos, tikai nodomāju: cik savādi! Šis vīrs ari izskatījās dīvaini, un īsu bridi es pūlējos apjēgt, ko īsti redzu. Šķita, ka šis cilvēks ir salikts kopā no divām dažādām pusēm: vienā pusē mati kā nolaizīti piegūlās ādai, bet otrā bija sacēlušies gaisā salipušā vilnī. Vienu vaigu klāja nīkulīga bārdiņa, bet otrs bija gludi noskūts. Pat svešinieka drānas - bikses, saburzītais svīteris un Elizabetes laika apkakle ar rišām - bija pa pusei modernas, pa pusei arhaiskas.

- Sveiki! - es izdvesu visai nepārliecināti.

Vīrietis iekliedzās un tik stipri salēcās, ka novēlās no krēsla un ar blīkšķi piezemējās uz grīdas. - Ak vai! Ak kungs! - Viņš apsēdās atpakaļ krēslā un skatījās uz mani plati ieplestām acīm, valdīdams trīsošās rokas. - Jūs pamodāties!

- Piedodiet, negribēju jūs nobiedēt...

- Ak nē, tas taču nekas, tā ir tikai mana vaina, - svešais atbildēja, nogludināja saburzītās drēbes un iztaisnoja apkaklītes rišas. - Tikai, lūdzu, nesakiet nevienam, ka biju iesnaudies, jūs pieskatot!

- Kas jūs esat? - es jautāju. - Kur atrodos? - Manas smadzenes ātri vien noskaidrojās, un tās piepildīja aizvien jauni jautājumi: - Un kur ir Emma?

- Nūjā, pareizi. - Vīrietis vēl vairāk satraucās. - Es laikam nebūšu vislabāk informētais saimes pārstāvis, kas var atbildēt uz ...jautājumiem...

Vīrietis nočukstēja pēdējo vārdu un sarauca pieri tā, it kā jautāt būtu aizliegts. - Tomēr... - Viņš norādīja uz mani. - Jūs esat Džeikobs. Mani sauc Nims. - Svešais iebakstīja sev krūtīs un tad ar roku apvilka gaisā apli. - Un šī māja pieder Bentema kungam. Viņš ļoti vēlas jūs satikt. Patiesību sakot, man viņam tūliņ pat jāpavēstī, ka esat pamodies.

Atbalstījies uz elkoņiem, beidzot tiku sēdus, bet piepūle gandrīz atņēma beidzamos spēkus. - Nekas tāds mani neinteresē. Es gribu satikt Emmu.

- Protams! Jūsu draudzene...

Vīrietis savicināja rokas kā īsus spārnus, bet acis šaudījās šurpu turpu, it kā Emma varētu atrasties kādā no istabas kaktiem.

- Man viņa jāredz! Tūlīt pat!

- Mani sauc Nims! - svešais iekviecās. - Un man jāpaziņo -jā, ievērojot stingrus norādījumus...

Mani pārņēma panika: ja nu Šārons, kā jau peļņas kārs cilvēks, izglāba mūs no skrandaiņu pūļa tikai tāpēc, lai pārdotu rezerves daļām?

- EMMA! - man izdevās izkliegt. - KUR TU ESI?

Nims apklusa un atkrita krēslā - laikam taču biju viņu nobiedējis un apklusinājis.

Jau pēc mirkļa no gaiteņa atskanēja soļu rīboņa un istabā ieskrēja kāds kungs baltā virsvalkā. - Jūs esat pamodies! - viņš iesaucās. Man atlika tikai pieņemt, ka tas ir ārsts.

- Es gribu satikt Emmu! - es uzstāju un mēģināju izcelt kājas no gultas, bet tās izrādījās smagas kā koka bluķi.

Piesteidzās ārsts un noguldīja mani atpakaļ uz palagiem. - Nepārpūlieties, jums vēl jāatlabst!

Viņš aizsūtīja Nimu sameklēt Bentema kungu. Atsities pret durvju stenderi un izmeties ārā gaiteni, Nims aizskrēja. Nākamajā mirkli es jau ieraudzīju durvīs Emmu - aizelsušos un priekā starojošu. Viņas mati klājās pār tīru, baltu kleitu.

- Džeikob?

Draudzenes parādīšanās lika pieplūst spēkiem; es izslējos taisni un pastūmu dakteri malā.

- Emma!

- Tu esi pamodies! - viņa iesaucās un pieskrēja man klāt.

- Uzmanīgi, viņš vēl ir tik ļoti vārgs! - ārsts brīdināja.