Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emma uzmanīgi un maigi apskāva mani, tad apsēdās uz gultas malas man līdzās. - Piedod, ka nebiju klāt, kad tu pamodies. Man teica, ka būsi nemaņā vēl vairākas stundas...

- Viss kārtībā, - es atbildēju. - Bet kur mēs atrodamies? Cik sen mēs te jau esam?

Emma pavērās uz ārstu. Viņš kaut ko pierakstīja mazā kabatas grāmatiņā, bet acīmredzot arī klausījās. Mana draudzene uzgrieza dakterim muguru un turpināja jau čukstus: - Mēs esam Velna aizā, kāda bagāta vīra mājā. Tā ir slēpta vieta. Šārons mūs šurp atveda pirms vienas... pirms pusotras dienas.

- Un tas ir viss? - Es nopētīju Emmas seju. Viņas āda bija ideāli gluda, un par rētām vairs liecināja vien šauras, bālas svītriņas.

- Izskatās, ka tu esi gandrīz izveseļojusies!

- Man jau bija tikai dažas skrambas un sasitumi...

- Nevar būt. Es atceros, kas ar tevi tur laukā notika.

- Tev bija lauzta riba un savainots plecs, - iejaucās dakteris.

- Te ir kāda sieviete... dziedniece, - Emma paskaidroja.

- Viņas miesa rada iedarbīgus putekļus...

- Un vēl divkāršs smadzeņu satricinājums, - piebilda ārsts.

- Galu galā - nekas tāds, ar ko mēs netiktu galā. Bet tevi, puis, pie mums atveda gandrīz beigtu.

Es paplikšķināju sev pa krūtīm, vēderu un citām sasistajām vietām. Nesāpēja. Pacēlu gaisā labo roku un izgrozīju plecu. Viss kārtībā. - Tāda sajūta, ka es būtu ticis pie jaunas rokas, - es nebeidzu brīnīties.

- Tev paveicās, ka nevajadzēja jaunu galvu, - atskanēja Šā-rona balss, un viņš parādījās durvju ailā pilnā augumā. - Faktiski jau žēl, ka viņi tev tādu neiedeva, jo esošā acīmredzot ir pilna ar skaidām. Tā pazust! Man nebija ne mazākās nojausmas, uz kurieni... Pēc visiem maniem brīdinājumiem par šo aizu! Par ko gan tu domāji? - Laivu vīrs izslējās virs mums ar Emmu un pakratīja garo, balto pirkstu.

Es viņam uzsmaidīju. - Sveicināti, Šāron! Man prieks jūs atkal redzēt.

- Kā tad, ha-ha-ha, tagad jau tu smaidi un viss rādās rozā toņos, bet tur laukā jūs gandrīz ieskrējāt nāvei zobos!

- Mums paveicās, - Emma sacīja.

- Jā, paveicās, ka es tur biju! Par laimi, tovakar mani brālēni karātavu meistari bija brīvi un es viņus noķēru, pirms tie “Šūpulī

un zārkā” bija ielējuši sev rīklē gana daudz grāvja alus. Starp citu, viņi nestrādā par brīvu. Viņu pakalpojumus es pieskaitīšu jūsu rēķinam tāpat kā samaksu par manu sapostīto laivu!

- Labi, labi, - es piekritu. - Rimstieties!

- Par ko gan tu domāji? - viņš atkārtoja, un briesmīgā elpa mūs apskāva kā smirdīgs mākonis.

Un tad es atcerējos, ko biju domājis, bet vēlāk it kā piemirsis. - Par to, ka jūs esat viens neuzticams stulbenis! - es atcirtu. - Ka jūs uztrauc tikai nauda un jūs pie pirmās iespējas varētu mūs pārdot verdzībā! Tā gan. Mēs to noskaidrojām. Mēs visu zinām par to, kā jūs, īpatņi, šeit kārtojat riebīgus darījumus. Un, ja jūs kaut mirkli iedomājaties, ka mēs noticēsim, ka jūs... - es norādīju uz Šāronu ar pirkstu, - vai jebkurš no jums, - es norādīju uz dakteri, - mums palīdzat tikai un vienīgi laipnības dēļ, jūs esat zaudējuši prātu! Tāpēc vai nu pasakiet, ko grasāties ar mums iesākt un kurp vest, vai laidiet vaļā, jo mēs... mums ir...

Pēkšņi man uzbruka nepārvarams noguruma vilnis un skatiens aizmiglojās.

- Izdomājiet kaut ko labāku...

Es sapurināju galvu un mēģināju piecelties stāvus, bet istaba pēkšņi sagriezās. Emma satvēra manas delnas, un ārsts maigi noguldīja mani atpakaļ uz spilvena. - Mēs jums palīdzam tāpēc, ka Bentema kungs tā lūdza, - viņš īsi atbildēja. - Par to, ko viņš no jums vēlas, būs jājautā viņam pašam.

- Kā jau teicu, tas kāviņtursauc kungs var nobučot man pffmmm...

Emma aizspieda man muti. - Patlaban Džeikobs īsti labi nejūtas, - viņa sacīja. - Esmu pārliecināta, ka viņš gribēja pateikties par to, ka izglābāt mūs. Mēs esam jūsu parādnieki.

- Ari to, - es nomurmināju starp draudzenes pirkstiem.

Es biju dusmīgs un nobijies, bet ari patiesi laimīgs, ka esmu dzīvs un ka arī Emma ir sveika un izdziedēta. Par to domājot, jebkāda vēlme pretoties pagaisa un mani pārņēma tīra pateicība. Es pievēru acis, lai neredzētu, kā telpa ap mani jau atkal sagriežas, un klausījos, kā pārējie čukstus spriež par mani.

- Viņš vēl nav vesels, - dakteris skaidroja. - Šādā stāvoklī viņam nedrīkst atļaut tikties ar Bentema kungu.

- Viņam galva nav kārtībā, - teica Šārons. - Ja man un tam skuķim ļautu parunāt ar viņu zem sešām acīm, mēs viņu varētu vest pie prāta - par to esmu drošs. Vai atstāsiet mūs vienus?

Ārsts negribīgi aizgāja. Tiklīdz viņš bija prom, es atkal atvēru acis un koncentrēju skatienu uz Emmu, kura raudzījās manī.

- Kur ir Edisons? - es jautāju.

- Viņš tika pāri, - mana draudzene atbildēja.

- Pareizi. - Notikušais pamazām atausa atmiņā. - Vai viņš ir devis kādu ziņu? Varbūt ir jau atgriezies?

- Nē, nav, - Emma klusi atbildēja. - Vēl nav.

Prātā pārliku, ko tas varētu nozīmēt un kas ar Edisonu noticis, bet nespēju paciest radušos secinājumu. - Mēs apsolījām doties viņam pakaļ, - es teicu. - Ja viņš varēja tikt pāri, arī mēs esam uz to spējīgi.