Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tam tilta tukšpaurim, iespējams, nav nekādas daļas par to, vai pāri tiek kāds suns, - Šārons iejaucās, - bet jūs gan viņš noķeksētu nost un uzreiz iemestu verdošajā straumē.

- Ejiet prom, - es viņam sacīju. - Gribu parunāt ar Emmu zem četrām acīm.

- Kādēļ? Lai jūs izrāptos laukā pa logu un atkal aizbēgtu?

- Mēs nekur neaiziesim, - Emma sacīja. - Džeikobs taču nespēj pat izkāpt no gultas!

Šārons nebija tik viegli pārliecināms. - Es sēdēšu stūrī un kārtošu pats savas lietas, - viņš ierosināja. - Tāds ir mans vienīgais piedāvājums. - Laivu vīrs apmetās uz Nima krēsla ar vienu paroceni un svilpodams sāka tīrīt nagus.

Emma palīdzēja man piecelties sēdus, un mēs sabāzām galvas kopā un sačukstējāmies. īsu brīdi mani tik ļoti saviļņoja draudzenes tuvums, ka visi galvu pārplūdinājušie jautājumi pagaisa un vairs pastāvēja tikai viņas roka, kas skāra manu seju, glāstot vaigu un zodu.

- Tu mani tik ļoti pārbiedēji, - Emma iesāka. - Nudien, es domāju, ka esmu tevi zaudējusi.

- Man viss kārtībā. - Es apzinājos, ka tā nebūt nav, bet bailes pašam par sevi mani mulsināja.

- Nupat vēl tā nebija. Nekādā ziņā. Tev jāatvainojas dakterim.

- Zinu. Biju pavisam pārbijies. Un piedod, ja tevi nobiedēju.

Emma pamāja ar galvu un novērsa skatienu. Viņas acis īsu

mirkli raudzījās sienā, un, kad tās atkal lūkojās mani, pamanīju tajās mirdzam vēl neredzētu skarbumu.

- Man patīk domāt, ka esmu stipra, - meitene sacīja. - Atšķirībā no Bronvīnes, Milarda vai Enoha es patlaban esmu brīvībā tieši tāpēc, ka esmu pietiekami stipra, lai uz mani varētu paļauties. Tāda esmu bijusi vienmēr - meitene, kura var izturēt jebko. It kā sāpju sensors manā organismā nebūtu ieslēgts. Es varu izmest no atmiņas visas briesmas, izturēt un atkal ķerties pie tā, kas jādara. - Emmas plauksta virs palaga sameklēja manējo. Mūsu pirksti acumirklī savijās kopā. - Bet, domājot par tevi, par to, kāds tu izskatījies, kad viņi tevi aizvilka prom pa zemi...

Emma satraukti nopūtās un nogrozīja galvu, kā cenšoties atgaiņāt atmiņas. - Es vienkārši salūzu.

- Es arī. - Atmiņā atgriezās sāpes, kādas jutu ik reizi, kad nācās redzēt Emmu ciešam, šausmas, kas mani pārņēma ik reizi, kad viņai draudēja briesmas... - Es arī. - Es ciešāk satvēru draudzenes pirkstus un domāju, ko vēl pateikt, bet viņa pasteidzās pirmā.

- Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli.

- Ko vien vēlies.

- Es gribu, lai tu nemirsti.

Uz manām lūpām izlauzās smaids. Emma nesmaidīja. - Tu nedrīksti mirt, - viņa turpināja. - Ja es tevi pazaudēšu, pārējais, sasodīts, nebūs ne graša vērts.

Es apskāvu Emmu un pievilku sev cieši klāt. - Es ļoti pacentīšos.

- Ar to nepietiek, - viņa čukstēja. - Apsoli man!

- Labs ir. Es nemiršu.

- Saki, ka apsoli!

- Es apsolu. Saki to pašu!

- Es apsolu.

- Ak vai! - kaktā bezbēdīgi iesaucās Šārons. - Šie saldie mīlnieku meli...

Mēs palaidām viens otru vaļā. - Jums tas nebija jāklausās! - es viņam pārmetu.

- Nu jau būs diezgan, - laivu virs noburkšķēja, ar troksni pārvilka krēslu pāri istabai un nolika pie gultas. - Mums jāapspriež svarīgas lietas. Un konkrēti - tu man esi atvainošanos parādā.

г

L

- Par ko? - Viņš sāka mani kaitināt.

- Par mana rakstura un reputācijas apšaubīšanu.

- Ikviens vārds bija patiesība, - es attraucu. - Šī cilpa ir pilna ar draņķiem un ķertajiem, un jūs esat stulbenis, kuru uztrauc tikai nauda!

- Kurš ne par kripatiņu nejūt līdzi savējo ciešanām, - Emma piebilda. - Tomēr vēlreiz jāsaka: paldies, ka mūs izglābāt.

- Atrodoties šeit, ļaudis iemācās meklēt galveno, - Šārons sacīja. - Katram ir savs stāsts, savas ciešanas. Visi no tevis kaut ko grib un gandrīz vienmēr melo. Tāpēc - jā, es palieku nepiedodami egocentrisks un domāju par to, kā nopelnīt. Bet mani dziļi aizvaino jūsu pieņēmums, ka man varētu būt jebkādas darīšanas ar tiem, kuri tirgo īpatņus. Tas, ka esmu kapitālists, vēl nenozīmē, ka esmu nelietis ar ļaunu sirdi.

- Un kā gan mēs to varējām zināt? - es painteresējos. - Mums bija jālūdzas un jūs jāpiekukuļo, lai jūs nepamestu mūs piestātnē, vai atceraties?

Šārons paraustīja plecus. - Tad es vēl nesapratu, kas jūs esat.

Es paraudzījos uz Emmu, tad norādīju pats uz sevi. - Kas es esmu?

- Tu, manu zēn. Bentema kungs jau sen gaida, lai aprunātos ar tevi. Kopš tās dienas, kad es pirmoreiz piestiprināju izkārtni, ka esmu laivu vīrs, un tas notika pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Bentems panāca man drošu iekļūšanu aizā un izkļūšanu no tās, un par to es apsolīju sekot, kad parādīsies tu. Mans pienākums bija atvest tevi pie viņa. Beidzot esmu līdz galam izpildījis savu līguma daļu.

-Jūs noteikti esat sajaucis mani ar kādu citu, - es teicu. - Es neesmu nekas.

- Viņš sacīja, ka tu mācēsi sarunāties tukšpauru mēlē. Cik daudz īpatņu tu pazīsti, kuri to prot?

- Bet viņam ir tikai sešpadsmit gadu, - Emma iejaucās. - Pa īstam sešpadsmit. Tad kā gan...