Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Nākamā istaba bija plaša un atvērta kā slimnīcas palāta. Divdesmit vai mazliet vairāk pie sienām pieķēdētās gultās gulēja piesieti īpatņi - pieaugušie un bērni. Izskatījās, ka neviens no viņiem nav pie samaņas. Adatas un caurulītes stiepās no viņu pēdām uz maisiem, kuri lēnītēm pildījās ar melnu šķidrumu.

- Viņiem nosūc sulas, - Emma teica drebošā balsī. - Tur aizplūst viņu dvēseles.

Es negribēju raudzīties šo nabagu sejās, bet tas bija jādara. - Kas jūs esat? Kā jūs sauc? Kas jūs esat? - es čukstus vaicāju, ejot no gultas pie gultas.

Pašam sev par kaunu, jāatzīst, ka es cerēju, kaut neviens no šiem nabadziņiem neizrādītos kāds mūsu draugs. Dažus mēs pazinām, tostarp Melīnu - meiteni, kura pieprata telekinēzi, -bālos brāļus Džoelu-un-Pīteru, kuri bija nošķirti, lai nekādā gadījumā neizraisītu kārtējo postošo sprādzienu... Viņu sejas bija saviebtas, muskuļi saspringti un pirksti savilkti dūrēs pat miegā, it kā abi atrastos baisu murgu varā.

- Mans Dievs! - Emma nopūtās. - Viņi cenšas turēties pretī.

- Tad palīdzēsim viņiem! - es iesaucos, piegāju pie Melīnas gultas kājgaļa un uzmanīgi izvilku adatu no viņas pēdas. No brūces nopilēja sīka, melna lāsīte. Jau pēc brīža meitenes seja atslāba.

- Sveiki! - atskanēja balss no cita istabas stūra.

Mēs metāmies riņķī. Kaktā sēdēja vīrietis ar važām pie kājām. Viņš bija sarāvies čokurā, šūpojās un smējās bez smaida uz lūpām. Vīrieša acis atgādināja melna ledus šķembas.

Nesen mēs bijām dzirdējuši viņa salto smieklu atbalsi cauri daudzām sienām.

- Kur viņi tur pārējos? - Emma jautāja, nomezdamās ceļos pie saķēdētā vīrieša.

- Kāpēc prasāt? Visi taču ir te, - viņš atbildēja.

- Nē, pārējie nav, - es paskaidroju. - Ir jābūt vēl citiem.

Viņš atkal iesmējās, un līdz ar elpu pār lūpām gaisā pacēlās

saltas dvašas mākonītis; tas šķita savādi, jo telpā nebija auksts.

- Viņi ir jums zem kājām.

- Runājiet skaidrāk! - es iekliedzos, zaudējis savaldību.

- Mums nav laika miklām!

- Lūdzu! - Emma man piebalsoja. - Mēs esam īpatņi. Esam šeit, lai jums palīdzētu, bet vispirms mums jāsameklē imbrines. Kurā ēkā viņas atrodas?

Vīrietis ļoti lēni atkārtoja sakāmo: - Jums. Zem. Kājām. - Līdz ar šiem vārdiem mums sejā ieplūda ledaina gaisa plūsma.

Es jau grasījos sagrābt un sapurināt šo cilvēku, bet viņš pacēla roku un norādīja uz kaut ko, kas atradās mums aiz muguras. Es pagriezos un ieraudzīju flīžu grīdā noslēptu rokturi un... lūkas taisnstūra kontūru.

Mums zem kājām. Burtiskā nozīmē.

Mēs metāmies pie roktura, to pagriezām un parāvām lūkas vāku gaisā. Lejup tumsā aizvijās metāla pakāpienu josla.

- Kā lai zinām, ka jūs sakāt patiesību? - Emma pajautāja.

- Jūs to nevarat zināt, - vīrietis atbildēja, un tā jau arī bija.

- Mēģināsim, - es ierosināju. Galu galā cita ceļa mums nebija - ja nu vienīgi atpakaļ turp, no kurienes bijām nākuši.

Emma izskatījās pārgurusi, viņas skatiens klīda no kāpnēm zem kājām uz gultām ap mums. Es zināju, par ko mana draudzene domā, bet viņa pat nejautāja - šis nebija īstais bridis, lai gulētu un visus iegāztu. Mēs bijām nākuši, lai glābtu draugus. Es tikai cerēju, ka tad, kad būsim to paveikuši, vēl būs kaut kas, pie kā atgriezties.

Emma notupās uz metāla pakāpieniem un iekāpa tumšajā bedrē zem grīdas. Pirms sekoju draudzenei, es saskatījos ar

jukušo vīrieti un pieliku pirkstu pie lūpām. Viņš pasmaidīja un atkārtoja manu žestu. Atlika cerēt, ka viņš tiešām klusēs. Sargi kuru katru bridi būs klāt, un, ja viņš turēs mēli aiz zobiem, varbūt tie nemetīsies mums pakaļ. Es devos lejup un aizvēru lūku.

Mēs ar Emmu piekļāvāmies viens otram un no šaurā šahtas cilindra augšas cauri pakāpienu spirālei palūkojāmies lejup. Izejot no gaišās istabas, acīm kādu bridi nācās pierast pie šī gandrīz neapgaismotā, no kaltiem akmeņiem mūrētā kazemāta.

Emma ieķērās man rokā un nočukstēja pie auss: - Kameras.

Viņa parādīja ar roku. Acīm atklājās neskaidrs veidols - cietuma kameras restes.

Mēs lavījāmies lejup pa kāpnēm. Pamazām saskatījām visu telpu: mēs atradāmies gara pazemes gaiteņa galā, kuru no abām pusēm ieskāva kameru rindas. Lai gan pagaidām neredzējām, kas tajās ieslodzīts, man prātā pazibēja acumirklīga sāpīga cerība. Tas bija šeit. Šī bija tā vieta, kuru mēs bijām cerējuši atrast.

Tad piepeši gaitenī atskanēja zābaku klaudzēšana. Caur visu ķermeni izskrēja adrenalīns. Tur nāca sargs, kurš bija devies apgaitā, ar šauteni plecā un pistoli pie sāniem. Viņš vēl nebija mūs pamanījis, bet kuru katru mirkli tam bija jānotiek. Mēs atradāmies pārāk tālu no lūkas, lai bēgtu pa to pašu ceļu, pa kuru bijām šeit ieradušies, un pārlieku tālu no zemes, lai viegli nolēktu lejā un mestos virsū kareivim. Tā nu mēs ierāvām galvu plecos un pieplakām pie sienas, cerot, ka ar kāpņu spirālveida reliņiem pietiks, lai mūs piesegtu.

Tomēr ar to nevarēja pietikt. Mēs atradāmies gandrīz kareivja acu līmenī. Mūs šķīra divdesmit, tad jau piecpadsmit soļi. Kaut kas bija jādara.

Un es ari darīju.