Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Izslējos un kāpu lejā pa kāpnēm. Protams, sargs mani uzreiz pamanīja, bet, pirms viņš paspēja mani labi nopētīt, es viņu uzrunāju. Skaļā un valdonīgā balsī sacīju: - Vai nedzirdējāt trauksmes signālu? Kāpēc neatrodaties ārā un nesargājat mūrus?

Kamēr kareivis aptvēra, ka neesmu cilvēks, kura pavēles viņam būtu jāpilda, es jau atrados uz zemes un, kad viņš ķēra pēc šautenes, biju pieveicis jau pusi attāluma starp mums un

nesos viņam virsū kā īsts amerikāņu futbola uzbrucējs. Iesitu sargam ar plecu tieši bridi, kad viņš nospieda šautenes mēlīti. Atskanēja šāviens, un lode rikošetā atsitās pret sienu man aiz muguras. Mēs novēlāmies zemē. Cenšoties nepieļaut otru šāvienu un vienlaikus iebarot pretiniekam putekļus, es kļūdījos. Biju jau sameklējis dziļi labajā kabatā noslēpto pirkstu, tomēr man pietrūka roku, lai veiktu abas darbības reizē. Kareivis atgrūda mani un piecēlās kājās. Esmu pārliecināts, ka nākamajā mirklī manai dzīvei būtu pienācis gals, ja viņš nepamanītu Emmu, kura liesmojošām plaukstām metās vīrietim virsū. Sargs pagriezās, lai šautu uz meiteni.

Viņš izšāva visu aptveri, tomēr lodes lidoja neprecīzi un pārāk augstu; tikmēr man radās iespēja pierausties kājās un vēlreiz uzbrukt. Sagrābu pretinieku, un mēs ripojām pa gaiteni, līdz kareivja mugura atsitās pret kādas kameras režģi. Viņš ar elkoni tik stipri iezvēla man pa seju, ka es sagriezos un kritu. Nākamajā mirklī kareivis jau nomērķēja uz mani, un nedz Emma, nedz es neatradāmies pietiekami tuvu, lai viņu apturētu.

Piepeši no tumsas pa spraugām starp restēm parādījās spēcīgas rokas un sagrāba sargu aiz matiem. Vīrieša galva spēji parāvās atpakaļ un skaļi kā zvans atsitās pret restēm.

Sargs saļima un novēlās zemē. Tad no kameras dziļuma uz priekšu smaidīdama panāca Bronvīne.

- Džeikoba kungs! Emmas jaunkundze!

Nekad iepriekš tik ļoti nebiju priecājies kādu ieraudzīt. Lielās, sirsnīgās acis, spēcīgais zods, garie, brūnie mati - tā bija Bronvīne! Mēs izbāzām rokas cauri restēm un apskāvām meiteni, cik labi vien spējām. Jutāmies tik satraukti un laimīgi, ka sākām klaigāt. - Bronvīne! Bronvīne! - Emma noelsās. - Vai tiešām tā esi tu?

- Vai tiešām tā esat jūs, jaunkundz? - Bronvīne atsaucās. - Mēs lūdzāmies un cerējām, un, ak, es tik ļoti bažījos, vai tikai nebūtnes jūs nesagūstīs...

Bronvīne spieda mūs pie restēm tik stipri, ka es baidījos pārsprāgt. Restes bija biezas kā ķieģeļi un izgatavotas no metāla, kas stiprāks par dzelzi. Es sapratu, ka tikai šī iemesla dēļ Bronvī-nei nebija izdevies izlauzties no kameras.

- Man trūkst... elpas, - Emma noelsās. Bronvīne atvainojās un palaida mūs vaļā.

Rūpīgāk nopētījis Bronvīni, pamanīju viņas nobrāzto vaigu un tumšu plankumu uz meitenes blūzes - varbūt asinis. - Ko viņi tev nodarīja? - es jautāju.

- Neko nopietnu, - meitene atbildēja, - tomēr piedraudēja gan.

- Un pārējie? - Emmas balsī atkal iezagās panika. - Kur ir pārējie?

- Šeit! - kāda balss iesaucās no gaiteņa tālākā gala.

- Te! - piebalsoja otra.

Tad mēs pagriezāmies un ieraudzījām draugu sejas - piespiestas pie kameru restēm visā gaiteņa garumā. Viņi visi bija tur: Horācijs un Enohs, Hjū un Klēra. Olīvija caur restēm uzsauca mums no savas kameras augšas, kur lidinājās, piespiedusi muguru pie griestiem. Visi atradās tur sveiki un veseli, izņemot nabaga Fionu, kuru mēs zaudējām, kad viņa nokrita no klints mis Žubītes zvērnīcā. Taču tobrīd nevarējām atļauties tādu greznību kā Fionas apraudāšana.

-Paldies putniem, brīnumainajiem, sasodītajiem putniem! -Emma iesaucās un metās uz priekšu, lai satvertu Olīvijas roku. -Jūs nespējat iedomāties, cik ļoti mēs uztraucāmies!

- Ne uz pusi tik, cik ārkārtīgi satraucāmies mēs! - Hjū pavēstīja no gaiteņa tālākā gala.

- Es visiem teicu, ka jūs nāksiet mūs glābt! - Olīvija tik tikko valdīja asaras. - Es to nepārstāju atgādināt, bet Enohs mani tāpēc nosauca par trako...

- Kāda tam nozīme tagad, ja viņi jau ir šeit? - Enohs sacīja. - Sasodīts, kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?

- Perpleksa vārdā, kā jums izdevās mūs atrast? - Milards gribēja zināt. Viņu vienīgo nebūtnes bija pacentušies ieģērbt cietumnieka drānās - svītrainā pidžamā, kuras dēļ viņš bija skaidri saskatāms.

- Mēs jums visu izstāstīsim, - Emma sacīja, - bet vispirms mums jāsameklē imbrīnes un jādabū jūs ārā no šejienes!

- Viņas ir ieslodzītas gaiteņa galā. Aiz tām lielajām durvīm! - Hjū pavēstīja.

Gaiteņa galā patiesi atradās milzīgas metāla durvis. Tās izskatījās gana smagas, lai nodrošinātos pret bankas aplaupīšanu vai nelaistu iekšā tukšpauri.

-Jums vajadzēs atslēgu, - ieminējās Bronvīne un norādīja uz riņķi pie samaņu zaudējušā kareivja siksnas. - To lielo, zeltīto. Es viņu vēroju!

Pierāpoju pie sarga un norāvu atslēgu saišķi no siksnas. Tad es sastingu un manas acis sāka šaudīties no kameru durvīm pie Emmas.

- Pasteidzies un izlaid mūs ārā! - sacīja Enohs.

- Ar kuru atslēgu? - Riņķī to karājās dučiem, un visas vienādas, izņemot lielo zeltīto.

Emma sašļuka. - Tikai ne to...