Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Drīz vien ieradīsies citi sargi, un, atslēdzot visas kameras, mēs zaudētu vērtīgo laiku. Tāpēc aizskrējām līdz gaiteņa galam, atslēdzām durvis un iedevām saišķi Hjū, kura kamera atradās vistuvāk. - Atbrīvo pats sevi un pēc tam arī pārējos! - es uzsaucu.

- Pēc tam palieciet šeit, līdz mēs atnāksim jums pakaļ! -Emma norādīja.

- Nekādā gadījumā! - Hjū iebilda. - Mēs iesim jums līdzi!

Strīdiem neatlika laika, un, patiesību sakot, es priecājos to

dzirdēt. Visu šo laiku mēs bijām cīnījušies divi vien, un es alku pēc palīdzības.

Mēs ar Emmu atbīdījām vaļā smagās bunkura tipa durvis, beidzamo reizi atskatījāmies uz draugiem un aizlavījāmies prom.

* * *

Aiz durvīm atradās gara taisnstūrveida telpa, viscaur piekrauta ar mēbelēm, ko no augšas apgaismoja zaļganas dienasgaismas spuldzes. Bija pieliktas lielas pūles, lai telpa atgādinātu biroju, taču mani vis nevarēja tik viegli piemuļķot. Sienas klāja mīksts, skaņu absorbējošs materiāls. Biezās durvis izturētu pat kodolsprādzienu. Šis nebija birojs.

Telpas dziļumā izdzirdējām kaut kādas kustības, bet skatienu aizsedza milzīgs kartotēkas skapis. Es satvēru Emmu aiz rokas un pamāju ar galvu - aiziet! -, un mēs ātri virzījāmies uz priekšu, cerot pieķert to, kas tur atradās, lai kas tas būtu.

Uz īsu brīdi es pamanīju baltu virsvalku un gandrīz kailu vīrieša pakausi. Tā nekādā ziņā nebija imbrīne. Vai tad tie cilvēki nedzirdēja, ka durvis atveras? Nē, nedzirdēja vis, un drīz es sapratu, kāpēc: ļaudis klausījās mūziku. Sievietes balss dziedāja maigu, seksīgu roka balādi; es to veco dziesmu biju dzirdējis, bet neatcerējos nosaukumu. Cik savādi un mulsinoši to dzirdēt šeit un tagad...

Mēs lavījāmies tālāk, un mūzika jau skanēja pietiekami skaļi, lai slāpētu mūsu soļus, kad gājām garām papīriem un kartēm nokrautiem galdiem. Plauktā pie sienas glabājās simtiem stikla biķeru, un tajos - melns šķidrums ar sudrabainiem krikumiem. Es pakavējos un nopētīju, ka uz katra trauka ir uzraksts - sīkiem burtiem uzdrukāti to upuru vārdi, kuru dvēseles tajā glabājās.

Apskatījuši kartotēkas skapi, ieraudzījām laboratorijas virsvalkā ģērbto vīrieti sēžam pie rakstāmgalda ar muguru pret mums un pārskatām dokumentus. Viņam visapkārt atradās šausmīga cilvēka anatomijas ekspozīcija. Nodīrāta roka ar atsegtu muskulatūru. Mugurkauls, kas kā trofeja karājās pie sienas. Vairāki asinis zaudējuši orgāni, kas mētājās uz galda kā pazaudēti puzles fragmenti. Vīrietis kaut ko rakstīja, māja ar galvu un vienlaikus dungoja līdzi dziesmai - kaut ko par mīlestību, kaut ko par brīnumiem.

Mēs iznācām telpas vidū un tuvojāmies vīrietim. Es atcerējos, kur pēdējoreiz biju dzirdējis šo dziesmu - pie zobārsta, kad metāla āķis bakstīja manas maigās, sārtās smaganas.

Tevi mīlēt ir prieks...

Mēs atradāmies tikai dažus metrus no mērķa. Emma pastiepa roku uz priekšu un gatavojās uzšķilt liesmu. Tomēr vīrietis mūs uzrunāja, pirms tikām līdz viņam.

- Sveicināti! Es jūs jau gaidīju.

Šo salkani lipīgo balsi es neaizmirsīšu nekad. Kols.

Emma saspringa, un no viņas plaukstām ar pātagas cirtienam raksturīgu troksni izšāvās liesmas. - Sakiet, kur ir imbrines, un varbūt es atstāšu jūs dzīvu!

Vīrietis satrūkās un pagriezās krēslā ar seju pret mums. Arī mūs pārsteidza tas, ko ieraudzījām, - visa viņa seja zem plati ieplestajām acīm bija viens vienīgs sakusis miesas blāķis. Šis cilvēks nebija Kols - tas pat nebija nebūtne, un dzirdētā balss nekādā gadījumā nepiederēja viņam. Vīrieša lūpas bija sakausētas kopā. Abās rokās viņš turēja mehānisku zīmuli un mazu tālvadības pulti. Pie virsvalka bija piestiprināta zīmīte ar uzvārdu.

Vorens.

- Ak vai, jūs taču nedarīsiet pāri vecajam Vorenam, ko? -Atkal atskanēja Kola balss; tā nāca no tās pašas puses, no kuras mūzika, - no sienā iebūvēta skaļruņa. - Lai gan, ja jūs tā rīkotos, tam nebūtu lielas nozīmes. Viņš ir tikai mans interns.

Vorens savā grozāmajā krēslā saguma un uzmeta bailīgu mirkli liesmai, kas pacēlās virs Emmas plaukstas.

- Kur jūs esat? - Emma iekliedzās un paraudzījās apkārt.

- Kāda starpība! - Kols atcirta ar skaļruņa starpniecību. - Svarīgi ir tas, ka jūs esat ieradušies pie manis. Esmu sajūsmā! Tā ir daudz vieglāk nekā dzīties jums pakaļ.

- Mums seko vesela īpatņu armija! - Emma blefoja. - Tas pūlis pie jūsu vārtiem ir tikai pats pīķa uzgalis. Pasakiet, kur ir imbrines, un varbūt varēsim visu nokārtot miera ceļā!

- Armija! - Kols nosmējās. - Londonā vairs nav atlicis tik daudz cīņai gatavu īpatņu, lai izveidotu ugunsdzēsēju vienību, kur nu vēl armiju. Runājot par jūsu nožēlojamajām imbrīnēm, -paturiet tukšos draudus pie sevis! Es jums labprāt parādīšu, kur tās atrodas. Voren, vai būsi tik laipns?

Vorens nospieda tālvadības pults pogu, kuru joprojām turēja plaukstā, un vienā no blakussienām, skaļi šņācot, aizslīdēja sāņus panelis. Aiz tā atklājās otra, no bieza stikla veidota siena un vēl tālāk - plaša, ēnās iegrimusi istaba.