Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Lai labāk redzētu, mēs pieplakām ar seju pie stikla un piesedzām acis ar plaukstām. Pamazām skatienam pavērās tāds kā sen pamests pagrabs, piebāzts ar mēbelēm un smagām drapēri-jām, un savādās pozās sastingušu cilvēku veidoliem, no kuriem daudzi atgādināja uz Vorena rakstāmgalda redzētās rezerves daļas ar novilktu ādu.

Ak kungs, ko viņš tiem ir nodarījis...

Manas acis šaudījās pa tumšo telpu, un sirds pukstēja kā negudra.

- Re, kur mis Glāsbila! - Emma iesaucās, un tad ari es viņu ieraudzīju. Imbrine sēdēja krēslā telpas vienā malā - sieviete ar vīrišķīgu, plakanu seju, ko no abām pusēm ieskāva simetriski sapītas bizes. Mēs pieklaudzinājām pie stikla un pasaucām viņu, bet mis Glāsbila tikai stingi vērās vienā punktā un nereaģēja uz mūsu saucieniem.

- Ko jūs viņai nodarījāt? - es kliedzu. - Kāpēc viņa neatbild?

- Viņai ir atņemta daļa dvēseles, - Kols atbildēja. - Tas mēdz apdullināt smadzenes.

-Jūs esat nelietis! - Emma iesaucās un iesita pa stiklu. Vo-rens iebīdīja savu grozāmo krēslu istabas stūri. - Jūs, bezsirdī-gais, nicināmais, gļēvulīgais...

- Nomierinieties nu! - Kols atcirta. - Es paņēmu tikai mazu daļiņu viņas dvēseles, un ari jūsu pārējās aukles ir pie labas veselības, pat ja ne gluži pie pilna prāta. - Piebāztajā telpā mums virs galvas noplaiksnīja skaudra gaisma, un piepeši kļuva skaidrs, ka vairums figūru ir tikai lelles - acīmredzot ne cilvēki, bet manekeni vai tādi kā anatomiski cilvēku modeļi statuju pozās ar atsegtām un izceltām cīpslām un muskuļu šķiedrām. Tomēr starp tiem bija arī īsti, dzīvi cilvēki, kas piesieti pie krēsliem un koka mietiem, aizbāztām mutēm vaikstījās sāpēs un miedza acis, vairoties no pēkšņās gaismas. Tās bija sievietes. Astoņas vai desmit - man nebija laika visas saskaitīt -, lielākoties pavecas, izspūrušas, bet joprojām dižciltīgas no skata.

Mūsu imbrines.

- Džeikob, tās ir viņas! - Emma iesaucās. - Vai tu redzi mis...

Gaisma nodzisa, vēl pirms paspējām atrast mis Peregrīni, un

nu tumsas iespaidā manas acis caur stiklu vairs nespēja saskatīt neko.

- Arī viņa tur ir, - Kols sacīja un garlaikoti nopūtās. - Jūsu svētais putns, jūsu māte barotāja...

- Jūsu māsa, - es viņu pārtraucu, cerot pamodināt Kolā kaut mazliet cilvēcības.

- Man negribētos viņu nogalināt, - viņš attrauca, - un es laikam to ari nedarīšu - ar nosacījumu, ka jūs atdosiet man to, ko es gribu.

- Un kas tas ir? - es pajautāju, atraudams seju no stikla.

- Nekas īpašs, - Kols ikdienišķi noteica. - Tikai maza daļiņa jūsu dvēseļu.

- Ko? - Emma iebrēcās.

Es skaļi iesmējos.

- Paga, paga, noklausieties līdz galam! - Kols turpināja.

- Man nevajag visu. Tikai dažus pilienus, pat mazāk, nekā atņēmu mis Glāsbilai. Jā, pēc tam jūs kādu bridi būsiet mazliet apreibuši, bet jau pēc dažām dienām pilnībā atgūsiet visas spējas.

- Jums vajag manu dvēseli tāpēc, ka, pēc jūsu domām, tā jums palidzēs izmantot krātuvi un iegūt savās rokās visu varu, -es atcirtu.

- Kā noprotu, esat runājuši ar manu brāli, - Kols atbildēja.

- Un droši vien tikpat labi zināt, ka gandrīz jau esmu to sasniedzis. Veltījis meklējumiem visu mūžu, beidzot esmu atradis Abatonu, un imbrines - šis ideālais imbriņu komplekts - atvēra man durvis. Tiesa, tikai tad es sapratu, ka man nepieciešama vēl viena sastāvdaļa. īpatnis ar ļoti specifiskām spējām, kādu mūsdienās pasaulē vairs tik bieži negadās sastapt. Es jau gandrīz ļāvos izmisumam, vai vispār jebkad atradīšu tādu cilvēku, bet tad aptvēru, ka šim mērķim varētu derēt kāda zināma īpatņa mazdēls. Savukārt tās imbrines, kuras nekā citādi man vairs nav noderīgas, varētu kalpot par ēsmu. Un tā ari notika! Es nudien ticu, ka tas ir liktenis, manu zēn. Mēs abi ar tevi iekļūsim īpatņu pasaules vēsturē.

- Mēs abi kopā nekad nekur neiekļūsim! - es atcirtu. - Ja iegūsiet tādu varu, jūs pārvērtīsiet pasauli par īstu elli.

- Tu mani pārprati, - Kols turpināja. - Bet tas mani nepārsteidz - tā notiek ar vairumu cilvēku. Jā, man ir jāpārvērš pasaule par elli tiem, kuri stāv man ceļā, bet tagad, kad esmu jau gandrīz sasniedzis mērķi, esmu gatavs uz augstsirdību. Gatavs būt devīgs. Piedot.

Vieglā mūzika, kas joprojām skanēja Kola runas fonā, nu bija pārgājusi mierīgā instrumentālā skaņdarbā; tas ārkārtīgi kontrastēja ar mani pārņēmušo paniku un šausmām, un man pārskrēja drebuļi.

- Beidzot mēs dzīvosim mierā un harmonijā, - Kols pavēstīja rāmā, pārliecinošā balsi, - un es būšu jūsu karalis, jūsu dievs. Tāda ir dabiskā īpatņu pasaules hierarhija. Mēs nekādā gadījumā netikām radīti, lai dzīvotu tā kā patlaban - decentralizēti un bezspēcīgi. Sieviešu vadībā. Kad man būs teikšana, vairs nebūs jāslēpjas. Vairs nenotiks nekāda nožēlojama slēpšanās zem im-briņu brunčiem! Mūsu kā īpatņu pilntiesīgā vieta ir cilvēces galda galā. Mēs valdīsim pār zemi un visiem tās iedzīvotājiem. Un galu galā mantosim to, kas pieder mums!

-Ja domājat, ka mēs tajā visā jebkā piedalīsimies, jūs esat zaudējis prātu, - Emma sacīja.