Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- No tevis, meitenīt, es neko citu arī negaidīju, - Kols attrauca. - Tu esi pavisam tipiska imbrīņu audzināta īpatne - bez jebkādām ambīcijām un mazākā veselā saprāta, nemaz nerunājot par kaut kādu sajēgu par tiesībām. Apklusti, es runāju ar vīrieti!

Emmas seja kļuva tikpat sarkana kā liesma viņas plaukstā.

- Turpiniet! - es īsi uzsaucu, jo apzinājos, ka sargi droši vien jau ir ceļā un mūsu draugi gaitenī joprojām cīnās ar slēdzenēm.

- Man ir šāds piedāvājums, - Kols sacīja. - Ļaujiet maniem speciālistiem veikt procedūras, un, tiklīdz tikšu pie vajadzīgā, es palaidīšu jūs un jūsu draugus brīvībā. Jā, arī imbrīnes. Tad viņas mani vairs tik un tā nekādi neapdraudēs.

- Un ja es atteikšos?

-Ja neļausiet man paņemt jūsu dvēseli mierīgi un nesāpīgi, to ar lielāko prieku paveiks mani tukšpauri. Viņiem gan nepiemīt bērnaukļu manieres, un, tiklīdz viņi būs tikuši galā, man diemžēl nebūs nekādu iespēju likt šķēršļus, lai tie neķertos arī pie imbrinēm. Nu jūs redzat, ka es jebkurā gadījumā panākšu savu.

- Tā vis nenotiks, - Emma norūca.

- Vai tu domā to mazo viltību, kas šim puisim padomā? Kā dzirdēju, viņam ir izdevies pakļaut vienu tukšpauri, bet kā būs ar diviem vienlaikus? Vai ar trijiem, varbūt pat pieciem?

- Cik vien gribēšu, - es centos runāt pārliecinoši un aukstasinīgi.

- To gan es ļoti labprāt redzētu, - Kols piebilda. - Vai tā jāuzskata par atbildi?

- Uzskatiet, par ko vēlaties, - es atcirtu. - Es jums nepalīdzēšu.

- Ak tu jēziņ... Tad jau mums ies vēl daudz jautrāk!

Skaļrunī atskanēja Kola smiekli, un es salēcos no griezīga svilpiena.

- Ko tu izdariji? - Emma jautāja.

Manu kuņģi pārņēma asas sāpes, un es iztēlojos notiekošo pat bez Kola paskaidrojuma: tunelī zem imbriņu istabas kāds bija palaidis brīvībā būves dziļumos ieslēgtu tukšpauri. Tas nāca aizvien tuvāk un rāpās augšup; nu tas jau atradās pie grīdā ierīkotā režģa, kas vērās vaļā. Pavisam drīz tas jau atradīsies starp imbrinēm.

- Viņš sūta augšā tukšpauri! - es teicu. - Tūliņ tas jau būs tajā telpā!

- Iesākumā tikai vienu tukšpauri, - Kols piebilda. - Ja tiksiet ar to galā, iepazīstināšu jūs ar viņa draugiem.

Es uzsitu ar dūri pa stiklu. - Laidiet mūs iekšā!

- Labprāt, - Kols atsaucās. - Voren!

Vorens nospieda vēl vienu tālvadības pults taustiņu. Stikla sienā atvērās durvju lieluma fragments.

- Man jāiet, - es teicu Emmai. - Tu paliec šeit un pieskati viņu!

-Ja tur ir ari mis Peregrine, es došos tev līdzi!

Bija skaidrs, ka nav jēgas mēģināt draudzeni atrunāt.

- Tādā gadījumā vedīsim viņu sev līdzi, - es atbildēju.

Vorens mēģināja aizlaisties, bet Emma notvēra viņu aiz

virsvalka.

Es ieskrēju pa durvīm tumšajā, piebāztajā istabā, un Emma man sekoja, ar vienu roku turot mēmo internu, kurš centās izlocīties.

Dzirdēju, kā stikla sienas fragments aiz mums ar blīkšķi aizveras.

Emma nolamājās.

Es pagriezos, lai redzētu, kas noticis.

Pults bija palikusi uz grīdas otrpus stikla sienai. Mēs bijām ieslēgti.

Jau pēc dažām šajā istabā pavadītām sekundēm internam izdevās atbrīvoties no Emmas tvēriena un nozust tumsā. Emma metās viņam pakaļ, bet es atturēju draudzeni - šim vīrietim nebija nekādas nozīmes. Svarīgs bija tukšpauris, kurš kuru katru mirkli no ejas ielīdīs istabā.

Radījums bija izbadējies. Es sajutu tā mokošo izsalkumu kā savējo. Ja vien mēs to neapturēsim, pavisam drīz tukšpauris sāks mieloties ar imbrīnēm. Ja es to neapturēšu. Vispirms gan man tas jāatrod, bet šī telpa bija tik pilna ar grabažām un ēnām, ka manas spējas saskatīt tukšpaurus diez cik daudz nelīdzēja.

Es palūdzu, lai Emma uzpūš lielāku uguni. Liesmas meitenes plaukstās pieauga, cik vien tas bija viņai pa spēkam, tomēr tās, šķiet, tikai padarīja ēnas garākas.

Lai nepakļautu draudzeni briesmām, lūdzu, lai viņa paliek pie durvīm. Emma atteicās: - Mēs paliksim kopā.

- Tad turies man aiz muguras. Labu soli aiz manis.

Beidzot viņa paklausīja. Kamēr es virzījos dziļāk istabā garām

sastingušajai mis Glāsbilai, Emma man sekoja dažu soļu attālumā un, turēdama roku augstu virs galvas, rādīja mums ceļu. Tas, ko izdevās saskatīt tumšajā telpā, atgādināja kaujas lauka hospitāli, tikai bez asinīm, - visapkārt mētājās sadalītas cilvēku ķermeņa daļas.

Es paspēru kādu roku, kas truli nokrakšķēja un aizlidoja pa gaisu, - ģipsis. Uz galda atradās rumpis, tam blakus ar šķidrumu pildītā burkā - galva ar plati atvērtām acīm un muti. Tā gandrīz noteikti bija īsta, tikai diezgan sena. Droši vien mēs atradāmies Kola laboratorijā un vienlaikus arī moku kambarī un noliktavā. Līdzīgi kā brālis viņš izrādījās savādu un biedējošu lietu kolekcionārs. Tikai atšķirībā no izcili kārtīgā Bentema Kolam noteikti trūka istabenes.

- Laipni lūgti tukšpauru rotaļu istabā! - Kola pastiprinātā balss nodārdēja pa visu telpu. - Šeit mēs viņus izmantojam eksperimentiem, barojam un vērojam, kā tie sadala barību kumosos. Nez kuru jūsu ķermeņa daļu šie notiesās vispirms?

г

Daži tukšpauri sāk mielastu ar acīm... Tā teikt, mazs sveiciens no šefpavāra...