Pērkondārds

-    Mums tas ir jādara. - Blants piecēlās un atvēra logu, ielaižot svaigu gaisu un ielas trokšņus. Balo­dis nobijies metās lejā no dzegas. - Visa šī lieta mani uztrauc, - viņš sacīja. - Premjerministram šķiet, ka Pērkondārds valdībai ir ļoti nozīmīgs. Bet vēl ir kaut kas, kas man nepatīk Herodā Seilā. Vai jūs izstāstījāt zēnam par Jasenu Gregoroviču?

-   Nē. - Džonsas kundze papurināja galvu.

-    Tad ir pienācis laiks to izdarīt. Jasens bija tas, kurš nogalināja viņa tēvoci. Es par to esmu pārlieci­nāts. Un Jasens strādā Seila labā…

-   Ko tad, ja viņš nogalinās arī Alekšu Raideru?

-    Tā nav mūsu darīšana, Džonsas kundze. Ja zēns aizies bojā, tas būs pēdējais pierādījums, ka kaut kas tur nav labi. Mazākais, varēsim aizkavēt Pērkondārda projektu un labi dziļi ieskatīties visā, kas notiek Port­tolonā. Zināmā mērā tas varētu mums palīdzēt, ja viņš tiks nogalināts.

-   Zēns vēl nav gatavs. Viņš pieļaus kļūdas. Nevaja­dzēs daudz laika, lai saprastu, kas viņš ir, - nopūtās Džonsas kundze. - Es nedomāju, ka Aleksam vispār ir lielas izredzes.

-   Piekrītu. - Blants atgriezās pie loga. Saule apspī­dēja viņa plecus. Vientuļa ēna pārskrēja sejai. - Bet tagad ir par vēlu uztraukties par to, - viņš sacīja. - Mums vairs nav laika. Beidziet apmācības. Sūtiet viņu prom.

Alekss sakumpis sēdēja aizmugurē zemu lidojošā armijas lidmašīnā C-130, viņa ceļi sitās pret vēderu. Divās rindās ap viņu sēdēja divpadsmit vīri - viņa vie­nība un vēl divi citi. Nu jau stundu lidmašīna bija lido­jusi gandrīz simt metru augstumā pār Velsas ieleju, nolaižoties un pagriežoties, lai izvairītos no kalnu smailēm. Vientuļa sarkana lampiņa kvēloja cilpā vada galā, dodot arī nelielu siltumu šaurajā kabīnē. Alekss juta, kā dzinēja vibrēšana tricina ķermeni. Tas bija gluži kā ceļot ar centrifūgu un mikroviļņu krāsni vien­laikus.

Doma par lēkšanu laukā no lidmašīnas ar milzīgu zīda lietussargu darīja Alekšu bažīgu, tomēr tikai tajā rītā tika pateikts, ka patiesībā viņam nebūs jālec. Rīko­jums no Londonas. Nevarot riskēt, lai zēns lauztu kāju, tika teikts, un Alekss nojauta, ka šo mācību beigas nav tālu. Tomēr viņš bija iemācījies, kā salikt izpletni, kā to pārbaudīt, kā izlēkt no lidmašīnas un kā pieze­mēties, turklāt dienas beigās seržants izskaidroja, kā pareizi lidot. Un tas viss pieredzei. Tagad lidmašīnas pakaļgalā Alekss jutās gandrīz bezcerīgi. Viņš noska­tīsies, kā pārējie izlec, un tad paliks viens.

-   P mīnus pieci…

Pilota balss noskanēja skaļrunī tāla un metāliska. Alekss sakoda zobus. Piecas minūtes līdz lēcienam. Viņš paskatījās uz vīriem, ieņēma pozīciju, pārbaudot auklas, kas savieno visus vienā rindā. Viņš sēdēja bla­kus Vilkam. Par brīnumu, šis vīrs bija kluss un nekus­tīgs. Tumsā bija grūti ko pateikt, bet, paskatoties sejā, varēja redzēt, ka viņš ir nobijies.

Atskanēja skaļa dūkšana, un sarkanās gaismas vietā iedegās zaļā. No lidmašīnas priekšgala atnāca pilota palīgs. Viņš pasniedzās pēc roktura un atgrūda vaļā durvis lidaparāta aizmugurē, ļaujot ieplūst aukstam gaisam. Lija. Garām šņāca lietus.

Zaļā gaisma sāka mirgot. Pilota palīgs uzsita pir­majam pārim uz pleca, Alekss vēroja abus speram soli sāņus, un tad viņi tika izmesti. Jau pēc mirkļa viņi bija tur, ceļā. Nosaluši. Viņi bija laukā, nereāli kā fotogrā­fijā, saņurcīti un savirpināti viņi traucās pa vējam. Pēc tam sekoja vēl divi. Tad vēl divi, līdz beidzot pienāca kārta pēdējam pārim.

Alekss uzmeta skatienu Vilkam, kurš šķita kaut ko knibināmies ap savu ekipējumu. Viņa pārinieks aiz­gāja pie durvīm viens, bet Vilks uz viņu joprojām ne­skatījās.

Otrs vīrs izlēca. Pēkšņi Alekss attapās, ka palikuši tikai viņš un Vilks.

-   Kusties! - pilota palīgs kliedza cauri dzinēja dū­koņai.

Vilks piecēlās. Viņa acis uz brīdi sastapās ar Alekša acīm, un tajā pašā laikā zēns saprata. Vilks bija popu­lārs līderis. Viņš bija apmācīts un veikls. Četrdesmit kilometru pārgājienu viņš veica, it kā pastaigājoties pa parku. Taču viņam bija vājā vieta. Tā bija izpletņ- lēkšana. Viņš bija nobijies un nespēja kustēties. Bija grūti noticēt, bet tur viņš bija - nosalis stāvēja pie izejas, rokas pastieptas augšup un nekustīgas. Alekss atskatījās. Pilota palīgs raudzījās uz citu pusi. Viņš neredzēja, kas noticis. Un ja viņš to redzēs? Ja Vilkam šis lēciens neizdosies, tad tās var būt viņa mācību un varbūt pat karjeras beigas. Pat ja viņš sastomītos, ar to būtu beigas. Viņš būtu izmests.

Alekss brīdi apdomājās. Vilks nekustējās. Alekss manīja, ka viņa pleci raustās, it kā viņš censtos sadū­šoties. Pagāja desmit sekundes. Varbūt vairāk. Pilota palīgs pieliecās, noliekot aprīkojumu. Alekss piecēlās. - Vilk, - viņš teica.

Pat tad Vilks viņu nedzirdēja.

Alekss pēdējo reizi uzmeta ātru skatienu pilota pa­līgam, tad saņēma visus spēkus un spēra. Viņa pēda trāpīja pa Vilka pēcpusi. Vilks bija pārsteigts. Viņa rokas atbrīvojās, kā nirstot mutuļojošā nakts gaisā.

Pilota asistents pagriezās un ieraudzīja Alekšu. - Ko tu dari? - viņš kliedza.

- Es tikai izstiepu kājas, - Alekss atkliedza.