Pērkondārds

Seržants paskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit stun­das un piecas minūtes. Nav tik slikti, Kucēn. Bet pā­rējie šeit bija jau pirms trijām stundām.

Lieliski, nodomāja Alekss. Viņš neko neteica.

- Tomēr tev priekšā vēl ir pēdējais uzdevums, - ser­žants turpināja. - Tas ir tur.

Viņš norādīja uz sienu. Nevis uz slīpo sienu. Uz stāvo. Cietas akmens šķembas pacēlās piecdesmit metru augstumā - bez kādas iespējas pieķerties ar ro­kām vai kājām. Pat skatoties uz to, Alekss sajuta, ka vēders saraujas. īens Raiders bija ņēmis viņu līdzi kal­nos Skotijā, Francijā un citur Eiropā. Bet viņš nekad nebija mēģinājis darīt kaut ko tik grūtu kā šis. Katrā ziņā ne pēc paša gribas, ne tad, kad bija tik ļoti pārguris.

-    Es nevaru, - Alekss sacīja. Beidzot tas bija pa­teikts - nebija nemaz tik grūti.

-   Es to nedzirdēju, - noteica seržants.

-   Es teicu, ka nespēju to izdarīt, ser.

-   Nevaru - tas nav vārds, ko mēs šeit lietojam.

-  Es pat nemēģināšu. Man vienreiz pietiek… - Alekša balss aizlūza. Viņš neticēja pats sev, ka to saka. Viņš tur stāvēja nosalis, iztukšots, gaidot, kad kritīs kā cir­vis.

Bet tas nenotika. Seržants labu laiku nolūkojās zēnā. Tad lēni pamāja ar galvu. - Klausies, Kucēn, - viņš sacīja. - Es zinu, kas notika Slepkavību mājā.

Alekss paskatījās uz viņu.

-   Vilks aizmirsa izslēgt TV sistēmu. Mums viss ir nofilmēts.

-   Tad kāpēc… - Alekss iesāka.

-   Tu par viņu sūdzies, Kucēn?

-   Nē, ser.

-   Tu par viņu gribi sūdzēties, Kucēn?

Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja: - Nē, ser.

-   Labi. - Seržants paskatījās uz šķembaino sienu, ar pirkstu norādot virzienu. - Tas nav tik grūti, kā izskatās, - viņš sacīja. - Un mēs visi pagaidīsim, līdz tu beigsi. Tevi gaida arī jaukas padzisušas pusdienas. Tev ir izsniegta papildporcija. Tu taču negribi to zau­dēt.

Alekss dziļi ievilka elpu un uzsāka gājienu. Ejot garām seržantam, viņš sastomījās un, izstiepis roku sāņus, lai noturētos līdzsvarā, aizskāra seržantu. - At­vainojos, ser, - viņš noteica.

Alekss diezgan pārliecinoši sasniedza virsotni div­desmit minūtēs. Uz zemes tika izklātas trīs mazas tel­tis, kas bija jāuzslien vēl agrā pēcpusdienā. Vīri sadalī­jās pa divi. Viena, mazākā, bija domāta Aleksam.

Čūska, tievs, gaišmatains vīrs, kas runāja ar skotu akcentu, uzmeklēja Alekšu. Viņam vienā rokā bija bundža ar aukstu sautējumu, otrā - tējkarote.

-   Es necerēju, ka tu to paveiksi, - viņš sacīja. Alekss pamanīja vīra balsī zināmu siltumu. Un pirmo reizi viņš nebija nosaukts par nulli nulli neko.

-   Es arī, - Alekss atteica.

Vilks bija notupies pie tā, no kā cerēja izveidot ugunskuru, cenzdamies to aizdedzināt ar diviem kra­miem, bet Lapsa un Ērglis viņu vēroja. Necik tālu viņš nebija ticis. Akmeņi deva tikai vārgas dzirksteles, bet avīžu gabaliņi un lapas, ko Vilks bija savācis, jau bija kļuvušas slapjas. Viņš atkal un atkal berzēja akmeņus. Pārējie skatījās, un vīru sejas kļuva drūmas.

Alekss pasniedza sērkociņu kārbu, ko bija izvilcis no seržanta kabatas, kad izlikās paklūpam pie klints pakājes.

-   Šie tev palīdzēs, - viņš noteica, nosvieda tos zemē un iegāja savā teltī.

MĒS NEESAM ROTALLIETAS

Londonas birojā Džonsas kundze sēdēja, gaidīdama, kamēr Alans Blants izlasīs atskaiti. Spīdēja saule. Ār­pusē balodis tipināja šurpu turpu pa dzegu kā sargka­reivis.

-    Viņš tiek galā ļoti labi, - Blants beidzot sacīja.

-    Patiesībā atzīstami labi. - Viņš pāršķīra lapaspusi.

-   Žēl, redzams, zēnam trūkst šaušanas iemaņu.

-  Vai tad jums bija padomā dot viņam ieroci? - Džon­sas kundze jautāja.

-   Nē. Nedomāju, ka tā būtu laba ideja.

-   Tad kāpēc viņam vajadzētu šīs iemaņas? Blants pacēla uzaci. - Mēs nevaram dot pusaudzim

ieroci. Tomēr es nedomāju, ka varam viņu sūtīt uz Porttolonu tukšām rokām. Jums būtu vēl jāaprunājas ar Smiteru.

-   Es jau runāju. Viņš pie tā pašlaik strādā. Džonsas kundze piecēlās, grasīdamās iet prom. To­mēr pie durvīm viņa apstājās. - Es prātoju, vai jūs esat iedomājies, ka Raiders jau gatavoja Alekšu šim darbam.

-   Ko jūs ar to gribat teikt?

-    Sagatavojot Alekšu savā vietā. Visu laiku, kopš zēns sācis staigāt, viņš tika gatavots izlūka darbam… pašam to nezinot. Šķiet, viņš ir dzīvojis ārzemēs, tāpēc tagad runā franciski, vāciski, spāniski. Viņš ir labs al­pīnists, nirējs un slēpotājs. Viņš ir mācījies karatē. Fi­ziski viņš ir lieliski sagatavots. - Sieviete paraustīja plecus. - Es domāju, Raiders vēlējās, lai Alekss kļūtu par izlūku.

-   Bet ne tik ātri, - Blants iebilda.

-   Piekrītu. Jūs to zināt tikpat labi kā es, Alan, viņš vēl nav gatavs. Ja mēs zēnu sūtīsim uz Seila rūpnīcu, viņš ies drošā nāvē.

-   Iespējams. - Šis vienīgais vārds bija auksts un lie­tišķs.

-   Viņam ir tikai četrpadsmit gadu! Mēs tā nevaram rīkoties.