Pērkondārds

Lidmašīna izmeta gaisā līkumu un pagriezās uz māju pusi.

Džonsas kundze gaidīja Alekšu ienākam angārā. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies pelēkā zīda žaketē ar melnu kabatlakatiņu, kas iesprausts augšējā kabatā, un biksēs. Pirmajā brīdī viņa Alekšu nepazina. Zēns bija ģērbies lidotāju formas tērpā. Viņa mati bija sali­juši. Seja pauda nogurumu, un viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Vēl neviens no vīriem nebija atgrie­zies. Tiem pakaļ bija aizsūtīta mašīna, lai tos savāktu no lauka trīs kilometrus tālāk.

-   Aleks? - Džonsas kundze ierunājās.

Alekss paskatījās uz viņu, bet neko neatbildēja.

-   Tas bija mans lēmums - apturēt tavu lēkšanu, - viņa sacīja. - Es ceru, ka neesi vīlies. Domāju, tas būtu pārāk riskanti. Lūdzu, apsēdies.

Alekss apsēdās viņai pretī.

-    Man ir kaut kas, kas tevi uzmundrinās, - viņa turpināja. - Es tev atnesu dažas mantiņas.

-   Esmu par vecu rotaļlietām, - Alekss sacīja.

-   Ne šādām.

Džonsas kundze padeva zīmi, un no tumsas iznāca vīrs, nesot paplāti ar aprīkojumu, ko nolika uz galda. Vīrs bija neaprakstāmi resns. Kad viņš apsēdās, me­tāla krēsls zem sēžamvietas iepletās, un Alekss pār­steigts lēsa, kāds gan varētu būt vīra svars. Viņš bija plikpauris ar melnām ūsām un vairākiem zodiem, kuri beigās pārtapa kaklā un plecos. Viņš valkāja auduma uzvalku ar gaišām svītrām. Uzvalkam bija izlietots tik daudz materiāla, ka no tā varētu pagatavot telti.

-    Smiters, - viņš sacīja, paklanoties pret Alekšu.

Ļoti jauki tevi satikt, veco zēn.

-   Kas jums tur ir uzmeistarots? - noprasīja Džonsas kundze.

-   Baidos, ka mums nebija daudz laika, Džo, - Smi­ters atteica. - Mans uzdevums bija padomāt, ko var dot četrpadsmitgadīgam puikam, lai viņš to varētu izmantot. - Vīrietis paņēma pirmo mantu no paplātes. Tas tik bija jojo! Nenormāli liels un darināts no mel­nas plastmasas. - Ļaujiet man sākt ar šo, - sacīja Smi­ters.

Alekss saķēra galvu. Tas bija neticami. - Nestāstiet man! - viņš iesaucās. - Tā ir daļa no slepenā ieroča.

-   Ne gluži. Es teicu, tu esi pārāk jauns, lai tev būtu ierocis.

-   Tātad tā nav īsta rokas granāta? Parauj aiz aukli­ņas, un viss aiziet pa gaisu?

-   Protams, nē. Tas ir jojo. - Smiters parāva aukliņu, turot to divos pirkstos. - Lai kā tur būtu, aukliņa ir no speciālā neilona. Ļoti izturīga. Šeit ir tikai trīsdesmit metri, bet tā var izturēt pat līdz simts kilogramiem svara. Būtībā jojo ir automatizēts un to var piestipri­nāt pie tavas siksnas. Ļoti ērts kāpšanai kalnos.

-   Pārsteidzoši, - Alekss ironizēja.

-    Un tad vēl šis. - Smiters paņēma mazu tūbiņu. Alekss uz sāna izlasīja: PŪTĪŠU TĪRĪTĀJS, VESELĪ­GAI ĀDAI. - Nekā personiska, - Smiters it kā atvai­nojās. - Mēs nodomājām, ka dažkārt zēni tavā vecumā tādus lieto. Bet šis ir samērā ievērojams. - Viņš at­vēra tūbiņu un izspieda nedaudz krēma sev uz pirk­sta. - Pilnīgi nekaitīgs, ja tu tam pieskaries. Tomēr savienojumā ar metālu tas ir pilnīgi kas cits. - Viņš noslaucīja krēmu no pirksta pret galda virsmu. Uzreiz nekas nenotika. Tad gaisā sāka celties kodīgs dūmu mākonis, metāls čurkstēja un tajā vietā kļuva robots.

-   Tas tā būs ar jebkuru metālu, - paskaidroja Smiters.

-    Ļoti ērts, ja tev jāizkļūst no slēgtas telpas. - Viņš izņēma kabatlakatiņu un notīrīja pirkstu.

-   Vai vēl kas? - Džonsas kundze jautāja.

-   Jā, Džo. Varētu teikt, tas ir mūsu aizsarglīdzek­lis. - Smiters izņēma mazu, spožu kārbiņu, kuru Alekss pazina pēc datorspēles Nintendo krāsām.

-   Kurš no pusaudžiem gan varētu iztikt kaut bez vie­nas no tām? - viņš jautāja. - Šī domāta četrām spēlēm. Bet jaukākais ir tas, ka katra spēle piešķir datoram mazliet citu funkciju.

Viņš demonstrēja Aleksam pirmo spēli. - Ja tu ieliksi Nemesis, dators kļūs par faksu vai fotoapa­rātu, kas tieši savienots ar mums, un otrādi. - Otrā spēle. - Exocet pārvērtīs datoru par rentgenu. Tam ir arī audiofunkcijas. Austiņas ir piemērotas slepenai noklausīšanai. Tas gan nav tik spēcīgs, kā man gri­bētos, bet ar tādiem mēs strādājam. Es pieļauju, ka šobrīd tu jūties kā savā istabā… Un beidzot… Bomber Boy.

-   Vai varu vienu uzspēlēt? - Alekss jautāja.

-   Tu vari uzspēlēt visas četras. Tomēr, kā vēsta no­saukums, tā ir dūmu bumba. Atstāj šīs spēles kaseti kaut kur istabā, tad uz klaviatūras nospied START trīs reizes, un tā sprāgs.

-   Paldies, Smiter, - Džonsas kundze sacīja.

-    Ņemiet par labu, Džo. - Smiters piecēlās, viņa kājas centās noturēt milzīgo svaru. - Ceru tevi satikt atkal, Aleks. Man līdz šim nekad nav nācies apgādāt tādu zēnu kā tu. Esmu pārliecināts, ka varēsi izdomāt daudz dažādu īsti brīnišķīgu lietu.

Viņš gāzelēdamies devās prom un nozuda durvīs, ar troksni aizcērtot tās aiz sevis.

Džonsas kundze pagriezās pret Alekšu. - Tu rīt do­dies uz Porttolonu, - viņa paziņoja. - Brauksi turp kā Fēlikss Lesters. - Viņa pasniedza Aleksam mapi. - Mums jāsūta īstais Fēlikss Lesters brīvdienās uz Skotiju. Šeit tu atradīsi visu vajadzīgo par viņu.

-   Es to palasīšu gultā.