Pērkondārds

-    Labi. - Pēkšņi Džonsas kundze kļuva nopietna, un Alekss iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu māte. Tad viņai varētu būt dēls Alekša vecumā.

Džonsas kundze izņēma melnbaltās fotogrāfijas un nolika uz galda. Tur bija attēlots vīrietis baltā T kreklā un džinsos. Viņam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit gadu. Gaiši, īsi apgriezti mati, maiga seja, augums kā dejotājam. Fotogrāfija bija mazliet neskaidra.

-   Es gribu, lai tu paskaties šo, - Džonsas kundze sacīja.

-   Es skatos.

-   Viņa vārds ir Jasens Gregorovičs. Viņš ir dzimis Krievijā, bet tagad strādā vairākās valstīs. Viņš dar­bojas Irākā. Arī Serbijā, Lībijā un Ķīnā.

-   Ko viņš dara? - jautāja Alekss, tomēr, skatoties uz vēso seju ar tukšajām, aukstajām acīm, gandrīz uzmi­nēja.

-  Viņš ir algots slepkava, Aleks. Mēs esam pārlieci­nāti, ka tieši viņš nogalināja Ienu Raideru.

Iestājās ilgs klusums. Alekss ieskatījās fotogrāfijā, cenšoties iegaumēt seju.

-   Šī fotogrāfija tika uzņemta pirms pusgada. Kubā. Tā, protams, varēja būt nejaušība, bet tieši tajā pašā laikā Herods Seils arī bija tur. Un abi tur satikās. Un vēl kas. - Džonsas kundze apklusa. - Pēdējā ziņojumā Raiders lietoja kodu. Brīdinājuma burtu J.

-   J nozīmē Jasens.

-    Viņš bija redzējis Jasenu kaut kur Porttolonā. Viņš gribēja, lai mēs to zinām…

-   Kāpēc jūs man tagad visu to stāstāt? - Alekss jau­tāja.

-  Ja tu viņu redzēsi, ja Jasens ir kaut kur Seila rūp­nīcā, es vēlos, lai tu ar mums sazinies kaut reizi.

-   Un pēc tam?

-    Mēs tevi no turienes dabūsim laukā. Ja Jasens uzzinās, ka darbojies mūsu labā, viņš nogalinās arī tevi.

Alekss pasmaidīja. - Esmu pārāk jauns, lai viņam rastos interese par mani, - viņš sacīja.

-   Nē. - Džonsas kundze paņēma atpakaļ fotogrāfiju. - Atceries, Aleks Raider, cilvēks nekad nevar būt pā­rāk jauns, lai mirtu.

Alekss piecēlās.

-    Tu dodies prom rīt no rīta astoņos, - Džonsas kundze precizēja. - Esi piesardzīgs, Aleks. Un lai tev veicas.

Alekss izgāja, un viņa soļi vēl atbalsojās tukšajā an- gārā. Kad zēns bija projām, Džonsas kundze attina piparmētru konfekti un ieslidināja mutē. Viņas elpa vienmēr smaržoja pēc piparmētrām. Kā Speciālo uz­devumu vienības vadītāja viņa bija aizsūtījusi nāvē tik daudz vīru. īenu Raideru un vēl kādu duci. Iespējams, tas bija vieglāk, ja elpa ir salda.

Pirms kāda brīža bija atgriezušies izpletņlēcēji. Viņi nāca no tumsas tieši Aleksam pretī kopā ar Vilku un pārējiem, kas bija beiguši K vienības mācības. Alekss centās vīrus apiet, bet Vilks nostājās viņam ceļā.

-   Tu dodies projām, - Vilks sacīja. Kaut kā viņš bija uzzinājis, ka Alekša mācības beigušās.

-Jā.

Iestājās ilgs klusums. - Kas notika lidmašīnā… - viņš iesāka.

-   Aizmirsti to, Vilk, - Alekss teica. - Nekas neno­tika. Tu izlēci, un es nezinu, kas vēl tur notika.

Vilks pastiepa roku. - Gribu, lai tu zini… Es kļūdījos attiecībā uz tevi. Piedod, ka sagādāju tev grūtus brī­žus. Bet tev viss būs labi. Un varbūt… kādu dienu būs jauki strādāt ar tevi kopā.

-   To nevar zināt, - Alekss atteica.

Viņi sarokojās.

-   Lai tev veicas, Kucēn.

-   Paliec sveiks, Vilk.

Alekss pazuda nakts melnumā.

PHYSALIA PHYSALIS

Sudraboti pelēks Mercedes SL600 nogriezās no liel­ceļa dienvidu virzienā. Alekss sēdēja priekšā blakus šoferim tik mīkstā ādas sēdeklī, ka tik tikko varēja saklausīt mašīnas 389 zirgspēku un 6 litru dzinēju, kas viņu nesa pretī Seila kompleksam netālu no Port- tolonas Kornvolā. Pat pie ātruma astoņdesmit jūdzes stundā likās, ka motors snauž. Alekss varēja just ma­šīnas spēku. Simttūkstoš mārciņu vērto Vācijas inže­nieru izgudrojumu. Viens viegls pieskāriens, nesmai- dīgs šoferis, un mersedess varētu palēkties. Tas bija auto, kas pasmējās par ātruma ierobežojumu.

Alekss tika uzņemts šorīt pie baznīcas Hempstedā, Londonas ziemeļu daļā. Tas bija tur, kur dzīvoja Fēlikss Lesters. Kad ieradās šoferis, Alekss ar savu bagāžu jau gaidīja. Līdzās bija sieviete - MI6 darbiniece, kas viņu noskūpstīja un piekodināja tīrīt zobus, pēc tam ilgi māja ardievas. Šoferis bija jāpārliecina, ka Alekss ir Fēlikss. Tajā rītā Alekss bija izlasījis un uzzinājis, ka Lesters apmeklē skolu, ko sauc par Sv. Antonija skolu, viņam ir divas māsas un labradora šķirnes suns. Vina tēvs ir arhitekts, māte - juvelierizstrādājumu dizai- nere. Laimīga ģimenīte - viņa ģimene, ja kāds jau­tātu.

- Cik tālu ir Porttolonā? - viņš pavaicāja.

Līdz šim šoferis nebija bildis ne vārda. Viņš atbil­dēja, uz Alekšu pat nepaskatoties: - Dažas stundas brauciena. Vai ieslēgt mūziku?

-    Vai jums ir Džons Lenons? - Tā nebija viņa iz­vēle. Ņemot vērā aprakstu, Fēliksam patika Džons Lenons.

-Nē.

-   Aizmirstiet. Es labāk pagulēšu.

Alekss patiešām gribēja gulēt. Viņš joprojām jutās iztukšots no mācībām un brīnījās, kā attaisnot pusap- ārstētos ievainojumus un brūces, ja kāds viņu redzētu bez krekla. Varbūt pateikt, ka skolā ticis pazemots. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai ādas sēdeklis ieaijā.