Pērkondārds

Alekss pamodās, kad sajuta, ka auto samazina āt­rumu. Viņš atvēra acis un ieraudzīja zvejnieku cie­matu, tālumā zilu jūru, apkārt zaļus, apaļus pakalnus un skaidras debesis. Kā attēls, kas izzāģēts no finiera, vai, iespējams, ceļojumu brošūra, kas reklamē aiz­mirsto Angliju. Virs galvas piķēja un bļaustījās kaijas. Krastā vilkās vecs velkonis ar dūmu nosēdumiem un samudžinātiem tīkliem. Daži vietējie zvejnieki un viņu sievas stāvēja un skatījās. Bija apmēram pieci pēcpus­dienā, un ciemats grima sudrabainā miglā, kas cēlās jaukajā pavasara dienā.

-    Šī ir Porttolonā, - sacīja šoferis. Viņš manīja, ka Alekss atvēris acis.

-   Tā ir jauka.

-   Ne visai, ja tu esi zivs.

Viņi brauca pa ciema nomali un pēc tam atpakaļ ciemā, tad lejā pa celiņu, kas vijās pa bedrainiem lau­kiem. Alekss ieraudzīja ēku drupas, pussagruvušus skursteņus un sarūsējušus riteņus un saprata, ka tās ir vecas alvas raktuves. Par Kornvolas raktuvēm bija teika, ka tās būs tādas trīstūkstoš gadus, līdz kādu dienu celsies augšā. Pašlaik viss bija pamests.

Dažus kilometrus lejāk bija ieliņa ar metāla žogu. Tas bija gluži jauns, desmit metrus augsts, ar dzeloņ­stiepli augšpusē. Lokveida lampas augstos torņos vie­nādā attālumā, un tad jau arī milzīgs uzraksts sar­kaniem burtiem uz balta pamata. Jums to vispirms vajadzētu izlasīt.

SEILA

rūpnīca

PILNĪGI SLEPENI

Pārkāpēji tiks nošauti, Alekss pie sevis noburk­šķēja. Viņš atcerējās, ko Džonsas kundze bija teikusi. Seilam ir lielāka vai mazāka armija. Viņš rīkojas tā, it kā gribētu kaut ko slēpt. Nu labi, tas, protams, ir pirmais iespaids. Viss komplekss kaut kā šokēja. Tas kaut kā neiederējās šajos pakalnos un laukos.

Automašīna nonāca pie galvenajiem vārtiem, kur atradās sarga būda un elektroniskā barjera. Apsargs zilpelēkā formas tērpā ar uzrakstu SR uz kabatas ielaida pa vārtiem. Barjera pacēlās automātiski. Un tad viņi brauca pa garu, taisnu ceļu pāri elastīgai platformai ar lidlauku vienā pusē un četru ēku puduri otrā. Celtnes bija lielas, no tērauda, ar ēnotiem stik­liem un savā starpā savienotas ar slēgtiem gaiteņiem. Lidlaukā viena otrai blakus atradās divas lidmašīnas. Helikopters un maza kravas lidmašīna. Tas varēja at­stāt iespaidu. Viss laukums bija apmēram piecus kvad­rātkilometrus liels un pilnībā izmantots.

Mersedess apbrauca apkārt strūklakai, kas atradās centrā, un tuvojās fantastiskai, plašai mājai. Tā bija Viktorijas laika ēka no sarkaniem ķieģeļiem, ar vara kupoliem un smailēm, kas laika gaitā bija kļuvušas zaļas. Piecos stāvos bija vismaz sešdesmit logu, kas pavērsti pret brauktuvi. Tā bija māja, kas, likās, nekad nebeigsies.

Mersedess piestāja pie galvenās ieejas, un vadītājs izkāpa. - Nāc man līdzi.

-   Bet kā ar manu bagāžu? - jautāja Alekss.

-   To aiznesīs.

Alekss un šoferis pa galvenajām durvīm iegāja zālē, kurā gandrīz visas sienas bija noklātas ar milzīgiem audekliem - pastarā tiesa, pasaules gals, gleznots pirms četriem gadsimtiem kā mutuļojoša bojāejai nolemtu dvēseļu un dēmonu masa. Sie mākslas darbi bija visur. Akvarelī un eļļā, gleznās un skulptūrās, akmenī un bronzā - visi tā saplūda kopā, ka nebija kur atpūti­nāt acis. Alekss sekoja vadītājam pa tik biezu paklāju, ka gandrīz palēcās. Viņš sāka just klaustrofobiju un no tās atbrīvojās tikai tad, kad iegāja pa durvīm plašā, bet gandrīz tukšā istabā.

-   Seila kungs tūlīt būs, - teica šoferis un aizgāja.

Alekss skatījās visapkārt. Tā bija moderni iekārtota istaba ar izliektu tērauda rakstāmgaldu gandrīz pašā vidū, atturīgi izgaismota dienasgaismas lampām, bet spirālveida kāpnes no precīza apaļa cauruma gries­tos tieši virs galvas veda lejup. Pilnīgi stiklota siena, kas sastāvēja no viena gabala. Aizgājis aiz tās, Alekss saprata, ka stāv pie milzīga akvārija. Bija pat grūti iedomāties, cik tūkstošu litru ūdens saturēja šie stikli aiz muguras, bet zēns bija pārsteigts, ka tvertne ir tukša. Zivju nebija, kaut tur varētu turēt pat haizivi.

Bet tad kaut kas sakustējās tirkīzzaļajā ēnā, un Alekss noelsās briesmās un izbrīnā, kad vislielākā me­dūza, kādu viņš jebkad redzējis, aizdreifēja tālumā. Radījuma ķermenis bija mirgojoša, pulsējoša masa, balta un gaišsārti violeta, veidota kā konuss. Zem tā bija taustekļi, pārklāti ar dzeloņiem, kas šūpojās ūdenī un bija vismaz desmit metrus gari. Kad medūza pa­kustējās vai aizdreifēja, viņas taustekļi atsitās pret stiklu tik stipri, ka likās, viņa grib izlauzties. Tas vien jau bija kaut kas, kas spēja iedvest bijību.

- Physalia physalis, - Aleksam aiz muguras atska­nēja balss. Apskatījies visapkārt, zēns redzēja, ka kāds nāk lejā pa kāpnēm.

Herods Seils bija maza auguma. Viņš bija tik maza auguma, ka Aleksam pat likās - viņš skatās uz kādu deformētu projekciju. Nevainojamā un dārgā melnā uzvalkā, spožās, melnās lakādas kurpēs un zelta zī­moggredzenu pirkstā, viņš izskatījās kā uzņēmēja multimiljonāra samazināts modelis. Viņa āda bija tik tumša, ka zobi burtiski zibēja, kad vīrietis smaidīja.