Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Nadja paslēpa seju rokās; Aleksandrs draudzeni cieši apskāva un turēja ciet, jo baidījās, ka viņa varētu mes­ties laukuma vidū, lai izbeigtu šo pazemojošo deju. Keita pienāca pie jauniešiem un brīdināja neizdarīt nevienu nepareizu kustību, jo tā varēja būt liktenīga. Pietika palūkoties uz Kosongo, lai redzētu, ka viņš ir kā prātu zaudējis. Viņš staipījās bungu radīto skaņu ritmā kā elektriskās strāvas kratīts un joprojām sēdēja savā fran­ču krēslā, ko izmantoja kā troni. Apmetņa un platmales greznojumi šķindēja, kājas cilājās mūzikas ritmā, rokas kratījās, un zelta rokassprādzes žvadzēja. Vairāki gal­minieki un piedzērušie zaldāti arī sāka dejot, un vēlāk dejā metās arī pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ļaužu pūlis lēkāja un grūstījās.

Kolektīvais vājprāts beidzās tikpat pēkšņi kā bija sācies. Pēc tikai viņiem vien zināmas zīmes mūziķi bei­dza dauzīt bungas un sieviešu kaismīgā deja mitējās. Viņas grupiņās devās atpakaļ uz aploku. Kad bungas bija apklusušas, Kosongo tūdaļ pat kļuva nekustīgs un iedzīvotāji sekoja viņa piemēram. Tikai pa kailajām rokām plūstošie sviedri vēl atgādināja par neseno deju.

Ārzemnieki pamanīja, ka karalim uz rokām ir tādas pašas rituālas rētas un leoparda ādas apsēji kā zaldā­tiem. Galminieki sakārtoja uz pleciem smago apmetni un cepuri, kas dejojot bija sašķiebusies.

Karaliskā Mute ārzemniekiem paskaidroja, ka, uzka­vējoties ilgāk, viņiem būs jāpiedalās Ezenji, mirušo dejā, kuru izpilda bērēs un pirms nāvessoda. Ezenji bija arī diženā gara vārds. Kā jau bija gaidāms, šī ziņa grupas dalībniekos neradīja prieku. Pirms vēl kāds paspēja ko sīkāk pajautāt, runasvīrs karaļa vārdā paziņoja, ka viņi tiks aizvesti uz savām "istabām".

Četri vīri pacēla platformu, uz kuras atradās karaļa tronis, un nesa Kosongo uz pils pusi. Gājienam pievieno­jās karaļa sievas, kuru aprūpē atradās divi ziloņu ilkņi un bērni. Nesēji bija tik daudz dzēruši, ka tronis bīstami šūpojās. Keita un viņas draugi paņēma saiņus un divu bantu vīru nestu lāpu gaismā gāja pa tumšu taku. Viņus pavadīja viens zaldāts ar leoparda ādas aproci un šauja­mo. Palmu vīns un mežonīgā deja viņam bija uzlabojusi garastāvokli; pavadoņi smējās, jokoja un iedunkāja cits citu, tomēr tas draugus nepavisam nenomierināja, jo bija acīm redzams, ka viņi ir gūstekņi.

Tā dēvētās istabas bija taisnstūrveida kleķa būdiņa ar salmu jumtu, lielāka nekā pārējās celtnes ciema otrā pusē, pašā džungļu malā. Būdas sienā bija divi logiem lī­dzīgi atvērumi un ieeja bez durvīm. Vīri ar lāpām izgais­moja iekštelpas, un ceļabiedriem par šausmām pa grīdu skraidelēja tūkstošiem prusaku, kas sabēga stūros.

Tie ir senākie dzīvnieki uz zemes, viņi dzīvo jau trīssimt miljonus gadu, Aleksandrs sacīja.

-   Tas viņus nemaz nedara tīkamākus, Endžija pie­bilda.

-   Prusaki nav bīstami, Aleksandrs paskaidroja, kaut gan patiesībā viņš par to nemaz nebija tik drošs.

-    Vai šeit varētu būt čūskas? Džoels Gonsaless tau­jāja.

-    Pitoni tumsā neuzbrūk, Keita noburkšķēja.

-   Kas tā par pretīgu smaku? Aleksandrs jautāja.

-    Tas var būt žurku urīns vai sikspārņu mēsli, brālis Fernando mierīgi atbildēja, jo līdzīgās vietās bija apmeties jau Ruandā.

-   Ceļot kopā ar tevi vienmēr ir ļoti patīkami, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās.

-   Nesauc mani par vecmāmiņu. Ja tev nepatīk apar­tamenti, tad ej uz Šeratonu.

-   Es vairs nevaru izturēt bez smēķēšanas! Endžija kunkstēja.

-    Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, Keita noteica bez īstas pārliecības, jo arī viņai ļoti pietrūka vecās pīpes.

Viens no bantu pavadoņiem aizdedza vēl dažas lāpas, kas bija pieslietas pie sienas, un zaldāts pavēlēja nepa­mest būdu līdz nākamajam rītam. Ja arī kāds nesaprata viņa vārdu nozīmi, tad mājiens ar ieroci šaubas pilnīgi izgaisināja.

Brālis Fernando pajautāja, vai tuvumā ir kāda tuale­te, un zaldāts sāka smieties; šāds jautājums viņam šķita ļoti uzjautrinošs. Misionārs atkārtoja jautājumu, kara­vīrs zaudēja pacietību un ar šautenes laidni pagrūda brāli Fernando, kurš nokrita zemē. Keita bija pieradusi, ka pret viņu izturas ar cieņu, tādēļ ar lielu izlēmību nostājās kareivim priekšā un negaidot, kamēr vīrietis metīsies viņai virsū, iespieda viņam rokās konservētu persiku bundžu. Kareivis paņēma kukuli un aizgāja; pēc brīža viņš atgriezās ar plastmasas spaini rokās un, neko nepaskaidrojot, iedeva to Keitai. Šis trauks tad arī bija vienīgais sanitārais aprīkojums.

-   Ko nozīmē leoparda ādas sloksnītes un rētas uz rokām? Tādas ir visiem četriem zaldātiem, Aleksandrs sprieda.

-   Žēl, ka mēs nevaram sazināties ar Leblānu; viņš mums to noteikti varētu paskaidrot, Keita nopūtās.