Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-    Mums ar Nadju no viņiem nav bail. Mēs iesim ar gariem parunāt, iespējams, ka viņi mums palīdzēs. Galu galā jūs taču esat viņu pēcteči, viņiem vajadzētu pret jums just kādas simpātijas, vai ne?

Sākumā pigmeji šo ideju vienbalsīgi noraidīja, bet jaunieši uzstāja, un pēc garas apspriešanās mednieki nolēma tuvoties aizliegtajam ciematam. Viņi paliktu, slēpjoties mežā, gatavotu ieročus un veiktu ceremoniju, kamēr ārzemnieki mēģinātu runāties ar senčiem.

Viņi vairākas stundas gāja pa mežu. Nadja un Alek­sandrs ļāva sevi vest un neuzdeva jautājumus, kaut arī vairākas reizes viņiem šķita, ka iet pa vienu un to pašu vietu. Mednieki kustējās droši un ātri ne ēduši, ne dzēruši, nejūtīgi pret nogurumu viņi bambusa pīpēs kūpināja melno tabaku. Bez tīkliem, šķēpiem un šautri­ņām šīs pīpes bija vienīgās pigmejiem piederošās lietas. Jaunieši viņiem sekoja klupdami krizdami, noguruma un karstuma nomocīti, līdz norietēja saule un nebija iespējams turpināt ceļu. Bija nepieciešams atpūsties un kaut ko ieēst.

Viens no medniekiem ar šautriņu trāpīja pērtiķim, kas kā akmens nokrita pie viņa kājām. Pigmeji sagrieza dzīvnieku gabalos, novilka ādu un iecirta zobus jēlajā gaļā. Aleksandrs aizkūra nelielu ugunskuru un izcepa sev un Nadjai pienākošos gabalus, kamēr Boroba aizse­dza sejiņu ar rokām un skaļi vaidēja viņam tas šķita šausmīgs kanibālisms. Nadja piedāvāja dzīvnieciņam bambusa dzinumus un mēģināja viņam izskaidrot, ka šādos apstākļos nevarēja atteikties no gaļas, bet Boroba uzgrieza saimniecei muguru un neļāva sevi aiztikt.

-   Tas ir tāpat kā tad, ja grupiņa pērtiķu mūsu acu priekšā aprītu cilvēku, Nadja sacīja.

-    Patiesībā tā no mūsu puses ir ļoti nepieklājīga rī­cība, Ērgle, bet mēs nevarēsim turpināt ceļu, ja neēdī­sim, Aleksandrs skaidroja.

Bejē Dokū pastāstīja draugiem, ko pigmeji grasījās darīt. Nākamās dienas vakarā, kad Kosongo gaidīs zi­loņkaulu, viņi ieradīsies Ngubē. Karalis noteikti ap­skaitīsies, ieraugot pigmejus ar tukšām rokām. Kamēr vieni taisnojoties un solot novērsīs viņa uzmanību, citi atvērs aploku, atbrīvos sievietes un atnesīs ieročus. Cilts cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai varētu atbrīvot bērnus, pigmeji sacīja.

-   Tas man šķiet ļoti drosmīgs, bet arī gluži neprak­tisks lēmums. Galu galā būs īsta asinspirts, jo zaldātiem ir šaujamieroči, Nadja noteica.

-   Tie ir ļoti veci, Aleksandrs piebilda.

-   Jā, bet ar tiem tik un tā var nogalināt no attālu­ma. Ar šķēpiem nav iespējams cīnīties pret šaujamiero­čiem, Nadja uzstāja.

-   Tādā gadījumā mums jāpievāc visa viņu munīcija.

-    Neiespējami. Ieroči ir pielādēti, un zaldātiem ir jos­tas ar lodēm. Kā gan mēs varam ko līdzēt?

-    Es no tā neko nesaprotu, Ērgle, bet mana vecmā­miņa ir pabijusi vairākos karos, un vairākus mēnešus nodzīvojusi kopā ar partizāniem Centrālamerikā. Esmu pārliecināts, ka viņa zinās, ko iesākt. Mums jāatgriežas Ngubē, pirms tur ierodas pigmeji, Aleksandrs piedā­vāja.

-    Kā mēs to varam izdarīt, zaldātu nepamanīti? Nadja vaicāja.

-   Iesim pa nakti. Es domāju, ka attālums no Ngubē līdz senču ciematam nav liels.

-   Kāpēc tu vēlies doties uz aizliegto ciematu, Jaguār?

-    Mēdz teikt, ka ticība gāž kalnus, Ērgle. Ja mums izdosies pārliecināt pigmejus, ka senči tos aizsargā, viņi jutīsies neuzveicami. Turklāt cilts ir atguvusi Ipemba Afua amuletu, arī tas viņiem dos drosmi.

-   Un ja nu senči nevēlas palīdzēt?

-    Ērgle, senči taču nepastāv! Ciemats ir vienkārša kapsēta. Mēs tur mierīgi pavadīsim kādu stundu un pēc tam pastāstīsim pigmejiem, ka senči mums apsolīja palīdzēt ciltij cīņā ar Mbembelē. Tāds ir mans plāns.

-   Man tas nudien nepatīk. Ar meliem neko labu nevar panākt… Nadja noteica.

-   Ja gribi, es varu iet viens.

-   Tu jau zini, ka mēs nevaram šķirties. Es iešu tev līdzi, meitene nolēma.

Mežā vēl nebija pavisam satumsis, kad viņi nonāca līdz asiņainajām vudū lellēm, kuras bija redzējuši jau iepriekš. Pigmeji atteicās doties tālāk, jo viņi nedrīkstēja spert kāju izsalkušo garu valstībā.

-   Nedomāju vis, ka gari var būt izsalkuši, viņiem taču nav kuņģa, Aleksandrs sprieda.

Bejē Dokū norādīja uz atkritumu kalniem, kas atra­dās visapkārt. Cilts ziedoja dzīvniekus, augļus, medu, riekstus un alkoholu, ko nolika netālu no lellēm. Pa nakti lielākā daļa pārtikas pazuda, jo to aprija neremdi­nāmie spoki. Ziedojumi palīdzēja mierīgi dzīvot, jo gari bija kā nākas pabaroti un cilvēkiem neuzbruka. Puisis gudroja, ka ziedojumus droši vien apēd žurkas, bet ap­vainotie pigmeji to vienbalsīgi noliedza. Vecās sievietes, kas bēru laikā aiznesa līķus līdz pat ciemata robežai, varēja apliecināt, ka ēdiens bija aizvilkts līdz pat turie­nei. Reizumis viņas bija dzirdējušas šausminošus klie­dzienus, kas varēja tā nobiedēt, ka cilvēks nosirmoja dažu stundu laikā.

-   Mēs ar Nadju un Borobu dosimies uz turieni, bet mums nepieciešams, lai pirms ausmas kāds mūs aizved līdz Ngubē, Aleksandrs sacīja.