Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Lēmums pavadīt nakti kapsētā pigmejiem bija nepār­protama zīme, ka ārzemju jaunieši ir jukuši, taču viņi nebija spējuši pierunāt to nedarīt, tāpēc neatlika nekas cits kā vien pieņemt šo lēmumu. Bejē Dokū parādīja ceļu un sirsnīgi un ar skumjām atvadījās no draugiem, jo bija pārliecināts, ka vairs nekad viņus neredzēs, tomēr piekrita gaidīt jauniešus pie vudū altāra līdz pat saul­lēktam. Pārsteigti par ārzemju draugu drosmi, atvadījās arī pārējie pigmeji.

Nadja un Aleksandrs pamanīja, ka mežonīgajos džun­gļos, kur tikai ziloņi atstāja redzamas pēdas, ir taka, kas ved uz kapsētu. Tas nozīmēja, ka kāds to bieži iz­manto.

-   Šeit staigā senču gari, Nadja murmināja.

-   Ja tādi patiešām pastāvētu, viņi neatstātu pēdas un viņiem nebūtu nepieciešamas takas, Aleksandrs atbildēja.

-   Kā tu to vari zināt?

-   Tas ir loģikas jautājums.

-   Pigmeji un bantu cilts šai vietai netuvojas nekādā ziņā, un Mbembelē zaldāti ir vēl māņticīgāki, jo viņi pat neieiet mežā. Paskaidro man, kas ieminis šo taku, Nadja taujāja.

-   Nevaru pateikt, bet mēs to noskaidrosim.

Pēc pusstundas abi nokļuva meža pļaviņā pie biezas, augstas un apaļas sienas, kas bija celta no akmeņiem, zariem un māla. Pie sienas karājās izžāvētas dzīvnieku galvas, galvaskausi un kauli, maskas, no koka grebtas fi­gūras, māla trauki un amuleti. Durvis nebija redzamas, bet jaunieši zināmā augstumā pamanīja apaļu caurumu, kura diametrs bija apmēram astoņdesmit centimetru.

-   Domāju, ka vecās sievietes, kas atnes nelaiķus, iemet tos pa šo caurumu. Otrā pusē tam droši vien ir kaulu kaudze, Aleksandrs sprieda.

Nadja nevarēja aizsniegties līdz caurumam, tomēr puisis bija garāks un iebāza tajā galvu.

-   Kas tur ir? meitene taujāja.

-   Nevar lāgā redzēt. Aizsūtīsim Borobu izlūkos.

-    Kas tev nāk prātā! Boroba nevar iet viens pats. Vai nu iesim visi kopā, vai neies neviens, Nadja protestēja.

-   Pagaidi mani te, tūdaļ pat būšu atpakaļ, Aleksandrs atbildēja.

-   Labāk iešu tev līdzi.

Aleksandrs prātoja, ka, ielienot pa caurumu, viņš nokristu uz galvas. Viņš nezināja, ko sastaps otrpus sienai; labāk bija uzrāpties pa mūri, kas, ņemot vērā puiša kalnos kāpēja pieredzi, bija bērnu spēle. Sienas nevienmērīgā virsma uzkāpšanu padarīja vieglāku, un pēc nepilnas minūtes viņš jau jāteniski sēdēja uz sienas, kamēr Nadja un Boroba diezgan satraukti gaidīja apakšā.

-   Izskatās pēc pamesta ciema, šķiet, ka te viss ir sens, nekad neesmu redzējis neko līdzīgu, Aleksandrs sacīja.

-   Vai skeleti tur ir? Nadja jautāja.

-    Nē. Viss ir tīrs un tukšs. Iespējams, ka nav tā, kā domājām, un pa caurumu neviens līķus iekšā nemet…

Ar drauga palīdzību arī Nadja tika otrpus mūrim. Boroba brīdi vilcinājās, tomēr bailes palikt vienam lika jauniešiem sekot; dzīvnieciņš nekad labprātīgi nešķīrās no saimnieces.

Pirmajā acu uzmetienā senču ciems izskatījās pēc nevainojami simetriskos un koncentriskos apļos saliktu māla un akmens krāšņu apkopojuma. Katram no šiem apaļajiem veidojumiem bija bedrīte, kas šķita kā durvis, pārklātas ar auduma gabaliem un koka mizām. Te ne­bija ne skulptūru, ne leļļu un amuletu. Izskatījās, ka aiz augstā mūra dzīve ir apstājusies. Šeit neiespiedās džungļi, un pat temperatūra bija atšķirīga. Apkārt val­dīja neizskaidrojams klusums, nebija dzirdama ne pērti­ķu un meža putnu klaigāšana, ne lietus pilēšana, ne vēja šalkšana koku lapotnēs. Klusums bija pilnīgs.

-   Tie ir kapi, tur arī noliek mirušos. Papētīsim tuvāk, Aleksandrs nolēma.

Draugi pacēla dažus pārsegus, kas nosedza ieejas, un redzēja, ka veidojumu iekšienē atrodas piramīdā sakrautas cilvēku mirstīgās atliekas. Tie bija sausi, iz­žuvuši skeleti, kas šeit pavadījuši, iespējams, pat vairā­kus simtus gadu. Dažas būdas bija pilnas ar kauliem, citas tikai pusē, bet citas pavisam tukšas.

-   Cik briesmīgi! Aleksandrs sacīja un nodrebinājās.

-   Es nesaprotu, Jaguār… Ja šeit neviens neienāk, kā gan te var valdīt tāda kārtība un tīrība? Nadja brīnījās.

-   Tas ir ļoti dīvaini, puisis piekrita.

11 Tikšanās ar gariem

Gaisma, kas zem koku zaļajām lapotnēm vienmēr bija klusināta, lēnām dzisa. Pāris dienās, kopš jaunieši bija pametuši Ngubē, debesis viņi redzēja tikai retās vietās, kur pašķīrās koku zari. Kapsēta atradās meža klajumā, un virs galvām draugi varēja redzēt gabaliņu zilas debess. Viņi iegāja starp apbedījuma vietām, gatavi pavadīt pāris stundu vientulībā.

Trijos gados, kas bija pagājuši, kopš Nadja un Alek­sandrs iepazinās, viņu draudzība bija augusi kā koks, līdz kļuva par svarīgāko jauniešu dzīves sastāvdaļu. Viņiem augot, bērnišķīgā pieķeršanās bija mainījusies, tomēr draugi par to nekad nerunāja. Viņiem trūka vārdu, lai aprakstītu šīs trauslās jūtas, un abi baidījās, ka runājot tās varētu saplēst gluži kā stiklu. Aprakstīt šo draudzību vārdos nozīmēja to precizēt, noteikt ro­bežas, samazināt; nepieminēta tā šķita brīva un tīra. Klusībā draudzība bija pletusies plašumā, bet jaunieši paši to pat nemanīja.