Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Tās, Ērgle, ir tikai piezīmes. Es nevēlos kļūt par rakstnieku, bet gan par ārstu. Šī doma man ienāca prātā, kad saslima mamma, un es cieši nolēmu to darīt, kad lama Tensings ar lūgšanām un adatām izdziedēja tavu plecu. Tad es apjautu, ka, lai ārstētu, nepietiek tikai ar zinātni un tehnoloģijām, ir arī citas, vienlīdz svarīgas lietas. Alternatīvā medicīna, manuprāt, tā sauc to, ar ko vēlos nodarboties, Aleksandrs skaidroja.

-   Vai atceries, ko teica šamanis Valimai? Viņš sacīja, ka tev piemīt spējas dziedēt un ka tās nepieciešams izmantot. Manuprāt, tu būsi labākais ārsts pasaulē, Nadja bija pārliecināta.

-   Un ko tu gribi darīt pēc skolas beigšanas?

-   Es mācīšos dzīvnieku valodas.

-   Nav nevienas skolas, kur mācītu dzīvnieku valo­das, Aleksandrs smējās.

-   Tādā gadījumā es tādu nodibināšu.

-   Būtu jauki, ja mēs varētu ceļot kopā, es kā ārsts un tu kā lingviste, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tas būs pēc tam, kad mēs apprecēsimies, Nadja atteica.

Teikums palika plīvojot gaisā gluži kā karogs. Alek­sandrs juta, ka asinis joņo ķermenī un sirds krūtīs lēkā kā negudra. Viņš bija tik pārsteigts, ka nespēja atbildēt. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā? Aleksandrs bija līdz ausīm iemīlējies Sesilijā Bārnsā, ar kuru viņam nebija nekā kopīga. Šogad viņš bija skolasbiedrenei se­kojis ar neuzveicamu stūrgalvību, stoiski paciešot visas meitenes nievas un kaprīzes. Kamēr Aleksandrs vēl uzvedās kā puišelis, Sesilija Bārnsa jau bija kļuvusi par īstu sievieti, kaut arī viņai bija tieši tikpat daudz gadu. Viņa bija ļoti atraktīva, un Aleksandrs jau bija zaudējis cerību, ka jauniete pievērsīs viņam kaut mazlietiņ uz­manības. Sesilija sapņoja kļūt par aktrisi, iztēlojās filmu pirmizrādes un plānoja doties uz Holivudu izmēģināt laimi, tiklīdz viņai paliks astoņpadsmit gadu. Nadjas sacītais pavēra apvāršņus, ko Aleksandrs līdz tam nebija pamanījis.

-   Kāds gan es esmu stulbenis! viņš iesaucās.

-   Ko tas nozīmē? Mēs neprecēsimies?

-   Es… Aleksandrs murmināja.

-    Paklau, Jaguār, mēs pat nezinām, vai dzīvi izkļūsim no šā meža. Tā kā mums, iespējams, vairs nav daudz laika, aprunāsimies no sirds, meitene nopietni piedā­vāja.

-   Protams, ka mēs apprecēsimies, Ergle! Par to nav ne mazāko šaubu, ausīm degot, puisis atbildēja.

-    Nu, līdz tam mums vēl ir vairāki gadi, viņa sacīja un paraustīja plecus.

Ilgu laiku nevienam no abiem nebija ko teikt. Alek­sandru pārņēma pretrunīgu sajūtu un domu virpulis no bailēm gaišā dienas laikā vēlreiz paskatīties uz Nadju līdz kārdinājumam viņu noskūpstīt. Viņš bija pārlieci­nāts, ka nekad neuzdrošināsies to izdarīt… Klusums kļuva neizturams.

-    Vai tev ir bail, Jaguār? Nadja pēc pusstundas jautāja.

Aleksandrs pārstāja elpot, iedomājoties, ka draudze­ne ir uzminējusi viņa domas un runā par bailēm, kas tobrīd paralizēja puisi. Izdzirdis jautājumu vēlreiz, viņš saprata, ka meitene runā par kaut ko daudz konkrētāku un tuvāku.

-   Rīt jāstājas pretī Kosongo, Mbembelē un, iespējams, arī burvim Sombem. Kā mēs to paveiksim?

-   Tad jau redzēs, Ērgle. Kā saka mana vecmāmiņa: nevajag baidīties no bailēm.

Aleksandrs jutās pateicīgs, ka draudzene ir novirzī­jusies no iepriekšējā temata, un nosprieda nepieminēt mīlestību vismaz līdz tam brīdim, kad atkal atradīsies drošībā Kalifornijā un starp viņiem būs viss Amerikas kontinents. Ar elektroniskā pasta starpniecību par jūtām būs daudz vieglāk runāt, jo tad Nadja neredzēs vina sarkanās ausis.

-    Ceru, ka ērglis un jaguārs mums nāks palīgā, Aleksandrs sacīja.

-    Šoreiz mums nepieciešams kas vairāk, Nadja sprieda.

Tūdaļ pat draugi sajuta kādas būtnes tuvumu, it kā tā būtu atsaukusies viņu aicinājumam. Aleksandrs pa­stiepa roku pēc naža un iededza lukturīti, un tajā pašā brīdī viņu acu priekšā parādījās šaušalīgs stāvs.

Izbīļa sastindzināti, viņi trīs metrus tālāk ieraudzīja vecu, lupatās satinušos raganu ar milzīgu un izspūrušu baltu matu ērkuli, viņa bija tik kaulaina kā skelets. Tas ir spoks, jaunieši tūdaļ pat nodomāja, bet Aleksandram ienāca prātā, ka jābūt vēl kādam citam izskaidroju­mam.

-   Kas tur ir? viņš angliski iekliedzās un ar vienu lēcienu bija kājās.

Klusums. Jaunietis atkārtoja jautājumu un pavērsa lukturīti pret dīvaino būtni.

-   Vai jūs esat gars? Nadja vaicāja, jaucot franču un bantu valodu.

Parādība atbildēja ar neskaidru murmināšanu un, gaismas apžilbināta, atkāpās.

-   Izskatās, ka tā ir kāda večiņa! Nadja iesaucās.

Beidzot jaunieši saprata spoka sacīto: Nana Asante.

-   Nana Asante? Ngubē karaliene? Dzīva vai mirusi? Nadja taujāja.