Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Drīz vien šaubas izklīda tā tik tiešām bija senā kara­liene, tā pati, kura pazuda un kuru Kosongo, sagrābjot varu, šķietami bija nogalinājis. Sieviete gadiem ilgi bija slepeni dzīvojusi kapsētā, kur pārtika no ziedojumiem, ko mednieki atstāja saviem senčiem. Viņa uzturēja kār­tību šai vietā, salika kapos līķus, kurus pigmeji iemeta pa caurumu mūrī. Karaliene sacīja, ka nav viena, ka gari ir kopā ar viņu… pavisam drīz viņa domā tiem pie­vienoties, jo ir nogurusi dzīvot savā ķermenī. Karaliene pastāstīja, ka agrāk viņa bija nganga dziedniece, kas, nonākot transā, ceļoja garu pasaulē. Viņa tos bija redzē­jusi ceremoniju laikā un baidījās no gariem. Tagad tie bija kļuvuši par draugiem.

-   Nabaga sieviete, viņa droši vien ir jukusi, Alek­sandrs pačukstēja Nadjai.

Nana Asante nebija traka, gluži pretēji šajos no­šķirtības gados viņa bija iemantojusi pārsteidzošu prāta skaidrību. Viņa zināja visu, kas notiek Ngubē, zināja par Kosongo un viņa divdesmit sievām, par Mbembelē un desmit Leoparda brālības zaldātiem, par burvi Sombi un viņa dēmoniem. Viņa zināja, ka ciemā dzīvojošie bantu ļaudis neuzdrošinās stāties tiem pretī, jo ikviena nepa­klausības pazīme tika sodīta ar briesmīgām mocībām. Viņa zināja, ka pigmeji kļuvuši par vergiem, ka Kosongo atņēmis viņiem svēto amuletu un ka Mbembelē pārdod verdzībā viņu bērnus, ja pigmeji neatnes ziloņkaulu. Tāpat karaliene zināja, ka Ngubē bija ieradusies ārzem­nieku grupa, kuri meklēja misionārus, un ka divi jau­nieši bija aizbēguši no Ngubē un atnākuši viņu apciemot.

-   Kā jūs to varat zināt!? Aleksandrs iesaucās.

-    Man to pastāstīja senči. Viņi zina daudzas lietas. Gari staigā apkārt ne tikai naktī, kā ļaudis domā, viņi klīst apkārt arī pa dienu, šur un tur starp dzīvajiem un mirušajiem, satiekas ar citiem dabas gariem, Nana Asante stāstīja.

-   Vai viņi palīdzēs saviem pēctečiem? Nadja vaicāja.

-    To es nezinu. Jums pašiem jārunā ar viņiem, ka­raliene nosprieda.

Milzīgs, dzeltens un spožs pilnmēness parādījās de­besīs virs meža klajumiņa. Šai brīdī kapsētā notika kas maģisks, ko turpmākajos gados Nadja un Aleksandrs atcerēsies kā izšķirīgu savas dzīves mirkli.

Pirmā pazīme, ka notiek kas neparasts, bija tas, ka jaunieši tumsā varēja redzēt tik skaidri, it kā kapsētu apgaismotu stadiona starmeši. Pirmo reizi, kopš viņi atradās Āfrikā, Nadjai un Aleksandram kļuva auksti. Viņi drebinoties apskāvās, lai uzmundrinātu un sasil­dītu viens otru. Gaisu piepildīja arvien spēcīgāka bišu zumēšana, un apstulbušo jauniešu acu priekšā parādī­jās caurspīdīgas būtnes. Viņiem visapkārt stāvēja gari. Viņus nebija iespējams aprakstīt, jo senčiem nepiemita noteikta forma, viņi bija mazliet līdzīgi cilvēkiem, bet mainījās kā dūmu zīmējumi; gari nebija kaili, bet arī ne apģērbti; tiem nebija krāsas, un tie spīdēja.

Intensīvā kukaiņu zumēšana, kas skanēja jauniešu ausīs, bija universāla, telepātijai līdzīga garu valoda, ko draugi lieliski saprata. Viņiem neko nevajadzēja spo­kiem paskaidrot, nekas nebija jāsaka un jālūdz ar vār­diem. Šīs ēteriskās būtnes zināja, kas notiek, un arī to, kas notiks nākotnē, jo viņu pasaulē laiks nepastāvēja. Te bija mirušo senču dvēseles un arī vēl nedzimušo cil­vēku gari, dažas dvēseles pastāvēja tikai kā gari, citas bija gatavas pieņemt fizisko formu uz šīs vai kādas citas planētas, šeit vai tur.

Draugi uzzināja, ka gari tikai retu reizi iejaucas ma­teriālās pasaules notikumos, kaut arī reizēm palīdz dzīv­niekiem kā intuīcija un cilvēkiem kā iztēle, sapņi, rado­šais gars un mistiskās vai spirituālās atklāsmes. Lielākā daļa ļaužu ir tik nevērīgi pret visu dievišķo, ka nepama­na zīmes, sakritības, priekšnojautas un sīkos ikdienas brīnumus. Jaunieši saprata, ka gari neuzsūta slimības, nelaimes un nāvi, kā viņiem bija stāstīts; ciešanas radīja dzīvo cilvēku ļaunums un tumsonība. Gari neuzbruka ļaudīm, kas ienāca viņu valdījumos vai tos apvainoja, jo viņiem nebija īpašumu un viņus nekādi nebija iespējams aizvainot. Ziedojumi, dāvanas un lūgšanas līdz gariem nenokļūst; to vienīgā jēga ir nomierināt ļaudis, kuri ziedo.

Nebija iespējams pateikt, cik ilga bija saruna ar ga­riem. Pamazām kļuva arvien gaišāks un atvērās plašāka dimensija. Mūris, kuram draugi bija pārrāpušies, lai iekļūtu kapsētā, izzuda, un viņi atradās mežā, kaut arī tas nemaz nelīdzinājās džungļiem, pa kuriem jaunieši nule bija gājuši. Nekas nebija kā iepriekš, apkārt staroja neredzēta enerģija. Koki vairs neveidoja viendabīgi zaļu masu, tagad katram no tiem piemita savs raksturs, savs vārds un atmiņas. Visaugstākie koki, no kuru sēklām bija izauguši jaunākie, stāstīja tiem stāstus. Visvecākie augi pauda vēlmi drīz mirt, lai barotu zemi; jaunā­kie, dedzīgi vēloties dzīvot, audzēja tvirtus pumpurus. Visapkārt valdīja nebeidzama murmināšana, dažādas sugas savā starpā sarunājās.