Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Endžija Ninderera nosprieda, ka pienācis īstais brīdis improvizēt, jo sākotnējais plāns tik un tā bija izgāzies. Viņa ar četriem lēcieniem jau bija pie karaļa, ar diviem rokas vēzieniem aizgaiņāja sargus, kas mēģināja viņu aiz­turēt, un, izkliedzot vienu no saviem apaču kaujas saucie­niem, satvēra cepuri un norāva to no karaliskās galvas.

Endžijas rīcība bija tik negaidīta un drosmīga, ka ļaudis sastinga kā fotogrāfijā. Zeme nedrebēja, kad ka­raļa kājas tai pieskārās. No viņa niknajiem saucieniem neviens nekļuva kurls, beigti putni nekrita no debesīm, un arī mežs neraustījās pirmsnāves agonijā. Pirmo reizi ieraugot Kosongo seju, neviens nekļuva akls, visi jutās tikai pārsteigti. Kad nokrita cepure un gliemežvāku piekariņi, ļaudis ieraudzīja labi pazīstamo komandanta Morisa Mbembelē seju.

Keita jau teica, ka jūs esat pārāk līdzīgi! Endžija iesaucās.

Līdz šim zaldāti nebija rīkojušies, un tagad apstāja ko­mandantu, bet neviens no viņiem neuzdrošinājās Mbem­belē pieskarties. Pat karavīri, kas veda Keitu pretim nāvei, palaida rakstnieci vaļā un skriešus metās pie sava priekšnieka, tomēr arī viņi neuzdrošinājās komandan­tam palīdzēt. Tas ļāva Keitai iejukt pūlī un aprunāties ar Nadju. Mbembelē mēģināja atbrīvoties no apmetņa un vienā lēcienā jau stāvēja kājās. Viņš bija kā niknu­ma iemiesojums sviedru klāts, izvelbtām acīm, putām uz lūpām un rūca kā zvērs. Komandants pacēla savu vareno dūri, lai izgāztu savas dusmas uz Endžiju, bet viņa jau bija gabalā.

Bejē Dokū izmantoja šo brīdi, lai paspertu pāris soļu uz priekšu. Bija nepieciešama milzīga drosme, lai pa­rastos apstākļos izaicinātu komandantu; darīt to tagad, kad viņš ir noskaities, bija īsta pašnāvība. Nelielais med­nieks izskatījās niecīgs iepretim milzīgajam Mbembelē, kas kā tornis slējās viņa priekšā. Skatoties uz augšu, pigmejs izsauca milzi uz divcīņu.

Ciemu pāršalca bailīga murmināšana. Neviens nespē­ja ticēt savām acīm. Ļaudis panāca uz priekšu un sastā­jās aiz pigmejiem, bet sargi, kuri bija tikpat izbrīnīti, cik pārējie iedzīvotāji, neiedomājās pat iejaukties.

Mbembelē izklaidīgi vilcinājās, kamēr verga vārdi sasniedza viņa smadzenes. Kad viņš beidzot saprata milzīgo uzdrīkstēšanos, ko ietvēra šis izaicinājums, ko­mandants sāka smieties, un viņa zviedzieni dārdēja vēl labu brīdi. Leoparda brālības vīri viņu atdarināja, jo uzskatīja, ka to no viņiem gaida, tomēr smiekli izklau­sījās neīsti; viss bija kļuvis pārlieku grotesks, un zaldāti nezināja, kā rīkoties. Viņi juta iedzīvotāju naidīgumu un to, ka bantu sargi ir apjukuši un gatavi sacelties.

-   Atbrīvojiet laukumu! Mbembelē izrīkoja.

Ezenji jeb tuvcīņa Ngubē nevienam nebija jaunums,

jo šādā veidā parasti sodīja gūstekņus, lai tūdaļ pat rīkotu arī svētkus, kas komandantu īpaši iepriecināja. Tikai Mbembelē šoreiz nebūs vis tiesnesis un skatītājs, bet gan cīņas dalībnieks. Protams, cīņa pret pigmeju komandantu nemaz neuztrauca, viņš bija iecerējis no­spiest vergu kā tārpu, bet pirms tam likt viņam mazliet pamocīties.

Brālis Fernando, kas līdz šim bija turējies pienācīgā attālumā, tagad īpaši cienīgi iznāca priekšā. Ziņa par biedru nāvi bija stiprinājusi viņa ticību un drošsirdību. Viņš nebaidījās no Mbembelē, jo uzskatīja, ka ļaunās būtnes agrāk vai vēlāk samaksā par saviem nodarīju­miem, un šis komandants jau ir krietni papildinājis savu noziegumu sarakstu tagad pienācis laiks nokārtot rēķinus.

-   Es būšu tiesnesis. Jūs nevarat izmantot šaujam­ieročus. Kādus ieročus izvēlēsieties šķēpus, dunčus vai mačetes? viņš jautāja.

-    Nevienu no tiem. Mēs cīnīsimies bez ieročiem, aci pret aci, komandants ņirdzīgi atbildēja.

-   Lai notiek, Bejē Dokū nevilcinoties piekrita.

Aleksandrs aptvēra draugs iedomājas, ka viņu sargā fosilija; viņš nezināja, ka tā darbojas kā vairogs tikai pret asiem ieročiem, bet nespēj pasargāt no komandan­ta pārcilvēcīgā spēka, kurš pigmeju var samalt pulveri kailām rokām. Puisis paveda sāņus brāli Fernando un lūdza nepieņemt šos nosacījumus, bet misionārs pa­skaidroja, ka Dievs cīnās kopā ar taisnīgajiem.

-   Bejē Dokū tuvcīņā zaudēs! Komandants ir daudz spēcīgāks! Aleksandrs iesaucās.

-   Arī vērsis ir spēcīgāks par toreodoru. Māksla ir dzīvnieku nogurdināt, misionārs aizrādīja.

Aleksandrs jau vēra vaļā muti, lai atbildētu, bet tūdaļ pat saprata, ko brālis Fernando viņam vēlējās pateikt, un žigli devās sagatavot draugu briesmīgajam pārbau­dījumam, kas viņu sagaidīja.

Otrā ciema galā Nadja atbīdīja aizšautni un atvēra aploku, kurā bija iesprostotas pigmeju sievietes. Pāris mednieku, kas nebija devušies uz laukumu līdzi pā­rējiem, atnesa šķēpus, ko izdalīja sievietēm. Viņas kā spoki aizslīdēja starp būdām un nakts tumsas aizsegā izvietojās ap laukumu, gatavas darboties, kad būs pie­nācis laiks. Nadja uzmeklēja Aleksandru, kas sniedza pamācības Bejē Dokū, kamēr zaldāti ar kaļķi vilka uz zemes ierasto cīņas ringu.

-   Par ieročiem, Jaguār, nav jāuztraucas, pistole, kas atrodas Mbembelē pie jostas, ir vienīgais šaujamais, ko mums neizdevās neitralizēt, Nadja pavēstīja.

-   Un bantu sargi?