Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Pagāja pusstunda, kuras laikā klātesošo satraukums kļuva neizturams. Jaunie sargi aizgūtnēm dzēra alko­holu, viņu acis bija sasārtušas, un viņi paši bija kļuvuši pļāpīgi un neorganizēti. Viens no Leoparda brālības vīriem viņiem lika tūdaļ pat nolikt malā vīna pudeles, un sargi pāris minūšu laikā nostājās miera stājā, tomēr disciplīna nevaldīja ilgi.

Bungu skaņas vēstīja par karaļa ierašanos. Gājienu atklāja Karaliskā Mute, kuru pavadīja sargs ar grozu, pilnu ar smagām zelta rotaslietām dāvanu līgavai. Publiski Kosongo varēja izlikties dāsns, jo, tikko kā Endžija pārkāps viņa harēma slieksni, dārglietas atkal piederēs viņam. Tālāk nāca ar zeltu greznojušās karaļa sievas un vecais sargs ar piepampušu seju un četriem kustīgiem zobiem. Sieviešu uzvedība bija jūtami mainī­jusies, viņas vairs nelikās kā aitas, bet gan drošsirdīgas zebras. Endžija viņām pamāja, un sievietes atņēma svei­cienu ar platu, saprotošu smaidu.

Aiz harēma nāca nesēji ar platformu, uz kuras franču krēslā sēdēja Kosongo. Viņš bija tikpat krāšņs kā iepriekš, ar iespaidīgu cepuri un gliemežvāku karekļiem aizklātu seju. Apmetnis dažviet šķita mazliet apsvilis, bet jopro­jām bija labā izskatā. Karalim trūka vienīgi pie zižļa pakārtā pigmeju amuleta tā vietā bija piestiprināts līdzīgs kauls, kas no tālienes atgādināja Ipembu Afua. Kosongo nevēlējās atzīt, ka svētais priekšmets ir no­zagts. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka amulets nav nepieciešams, lai valdītu pār pigmejiem, kurus viņš uz­skatīja par nožēlojamiem radījumiem.

Karaliskais gājiens apstājās laukuma centrā, lai visi varētu valdnieku kārtīgi aplūkot. Pirms nesēji no­gādāja platformu līdz tās ierastajai vietai zem Vārdu koka, Karaliskā Mute vaicāja pigmejiem pēc ziloņkaula. Mednieki panācās uz priekšu, un visi iedzīvotāji varēja redzēt, ka viņiem ir svētais amulets Ipemba Afua.

Te vairs nav ziloņu. Mēs nevaram sagādāt vairāk ilkņu. Tagad mēs vēlamies savas sievas un bērnus. Mēs dosimies atpakaļ mežā, Bejē Dokū paziņoja, un viņa balss pat neiedrebējās.

Pēc šīs īsās runas iestājās nāves, klusums. Iespēja par vergu sacelšanos līdz šim vēl nevienam nebija ienākusi prātā. Pirmā Leoparda brālības vīru doma bija nošaut šo niecīgo vīriņu, bet laukumā nebija Mbembelē, kurš dotu rīkojumus, un karalis vēl nereaģēja. Ciema iedzīvotāji bija apjukuši, jo Nzē māte par pigmejiem neko nebija teikusi. Vairākus gadus bantu ļaudis izmantoja vergu darbu un nevēlējās to zaudēt, tomēr viņi saprata, ka iepriekšējais līdzsvars ir zudis. Pirmo reizi viņi sajuta cieņu pret nabadzīgām, neaizsargātām un ievainojamām būtnēm, kas tagad izrādīja neticamu drosmi.

Kosongo ar rokas mājienu pasauca savu ziņnesi un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Karaliskā Mute lika at­vest bērnus. Seši sargi devās uz vienu no aplokiem un pēc brīža atkal parādījās kopā ar nožēlojamu grupiņu divām vecām, palmas lapu svārkos tērptām sievietēm, kas nesa zīdaiņus un kurām apkārt spiedās nelieli un iebiedēti dažāda vecuma bērni. Ieraugot vecākus, daži no viņiem metās tiem pretim, bet sargi viņus apturēja.

Karalim ir jātirgojas, tas ir viņa pienākums. Jūs zināt, kas notiks, ja neatnesīsiet ziloņkaulu, Karaliskā Mute paziņoja.

Keita Kolda nespēja izturēt satraukumu un, par spīti tam, ka bija apsolījusi Aleksandram neiejaukties, aiz­skrēja līdz laukuma vidum un nostājās pie nesēju turē­tās karaliskās platformas. Pilnīgi aizmirsusi par ieras­to kārtību, kas lika noliekt ceļus, viņa sāka kliegt uz Kosongo, atgādinot, ka viņa ir starptautiska žurnāliste, kas visai pasaulei pavēstīs par noziegumiem pret cilvēci, kas tiek veikti šai ciematā. Rakstniece nepaspēja pabeigt sakāmo, jo ar šautenēm bruņoti zaldāti viņu aizvilka prom. Vecā rakstniece turpināja izkliegt apvainojumus, kamēr sargi viņu vilka krokodilu akas virzienā.

Nadjas un Aleksandra rūpīgi izstrādātais plāns izgā­zās pāris minūtēs. Katram grupas dalībniekam viņi bija smalki izstāstījuši, kas darāms, bet Keitas neveiksmīgā iejaukšanās radīja haosu. Laimīgā kārtā arī sargi un pārējie iedzīvotāji bija apjukuši.

Pigmejs, kuram vajadzēja izšaut uz karali ampulu ar nomierinošo līdzekli un kurš līdz šim bija slēpies starp būdām, saprata, ka pienācis īstais brīdis. Viņš pielika šaujamtrubiņu pie mutes un iepūta tajā, bet apstākļu sa­kritības dēļ Kosongo domātais medikaments trāpīja krū­tīs vienam no platformas nesējiem. Vīrs sajuta bites dzēlienu, bet viņa rokas bija aizņemtas, un nesējs nevarēja kukaini aizgaiņāt. Dažus mirkļus viņš vēl noturējās kājās, tad pēkšņi saļima ceļgalos un bez samaņas nokrita zemē. Pārējie nesēji nebija kritienam sagatavojušies, platfor­mas svars bija pārāk liels, tā sasvērās uz vienu pusi un franču krēsls noripoja zemē. Kosongo iekliedzās un mē­ģināja noturēt līdzsvaru. Sekundes simtdaļu viņš šķita it kā karājamies gaisā, bet vēlāk nokrita, sapinies apmet­nī, viņa cepure sašķiebās, un karalis aiz dusmām rēca.