Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Mēs nezinām, kā viņi rīkosies, bet Keitai kaut kas ir padomā, viņa atbildēja.

-   Vai tu domā, ka man jāpasaka Bejē Dokū, ka amu­lets nevar viņu pasargāt no Mbembelē?

-   Kādēļ? Tā tu atņemsi viņam pašpaļāvību, Nadja sacīja.

Aleksandrs manīja, ka draudzenes balss ir aizsma­kusi, tā vairs neizklausījās cilvēcīga un drīzāk bija līdzī­ga ķērkšanai. Nadjas acis bija kļuvušas stiklainas, viņa bija ļoti bāla un strauji elpoja.

-   Kas tev kaiš, Ērgle? puisis jautāja.

-   Nekas. Parūpējies par sevi, Jaguār. Man tagad jāiet.

-   Uz kurieni?

-    Meklēt palīgus cīņā pret trīsgalvaino briesmoni, Jaguār.

-   Atceries par maa Bangeses pareģojumu mēs ne­drīkstam izšķirties!

Nadja viņu viegli noskūpstīja uz pieres un aizskrēja. Ciematā valdīja tāds satraukums, ka neviens, izņemot Aleksandru, nepamanīja baltu ērgli, kas pacēlās pāri būdām un pazuda meža virzienā.

Vienā ringa stūrī gaidīja komandants Mbembelē. Viņa kājas bija basas, un militārists bija tērpies tikai šortos, ko valkāja zem formas tērpa biksēm, un platā ādas jostā, pie kuras karājās pistoles maksts. Komandants bija ieziedis ķermeni ar palmu eļļu, viņa spēcīgie mus­kuļi izskatījās kā akmenī tēsti, un āda plīvojošajā lāpu gaismā spīdēja kā vulkāniskais stikls. Rituālās rētas uz augšdelma un vaigiem vēl vairāk uzsvēra Mbembelē neparasto izskatu. Skūtā galva uz vērša kakla izskatījās maza. Klasiskie sejas vaibsti būtu skaisti, ja vien tos neizķēmotu zvērīgā izteiksme. Par spīti naidam, ko šis vīrs izraisīja, visi apbrīnoja viņa fiziskos dotumus.

Turpretī vīriņš, kas atradās otrā ringa stūrī, bija punduris, kas knapi sniedzās līdz milzīgā Mbembelē jostasvietai. Viņa neproporcionālajā figūrā, platajā sejā un pieplacinātajā degunā nebija nekā pievilcīga, tikai drosme un gudrība, kas mirdzēja pigmeja acīs. Viņš bija novilcis driskaino dzelteno kreklu un tāpat kā pre­tinieks bija gandrīz kails un eļļains. Bejē Dokū kaklā karājās saitītē iesiets akmens gabaliņš Aleksandra maģiskais pūķa ekskrements.

-    Kāds mans draugs, kuru sauc Tensings un kurš kā neviens cits pārzina cīņas mākslu, man reiz sacīja, ka pretinieka spēks ir arī viņa vājums, Aleksandrs skaid­roja Bejē Dokū.

-   Ko tas nozīmē?

-   Mbembelē spēks mīt viņa augumā un svarā. Viņš ir kā bifelis tīri muskuli. Tā kā komandants ir loti smagnējs, viņš nav veikls un ātri nogurst. Turklāt viņš ir iedomīgs un nav pieradis pie izaicinājumiem. Jau dau­dzus gadus viņam nav bijis nepieciešamības iet medībās vai cīnīties. Tu esi daudz labākā formā.

-   Un man ir šis, Bejē Dokū piebilda, noglāstot amu­letu.

-   Daudz svarīgāk nekā amulets, mans draugs, ir tas, ka tu cīnies par savu un ģimenes dzīvību. Mbembelē to dara tikai patikas pēc. Viņš ir slepkavnieks un kā visi slepkavnieki bailīgs, Aleksandrs atbildēja.

Jena, Bejē Dokū sieva, pienāca pie vīra, cieši apskā­va viņu un kaut ko iečukstēja ausī. Tieši tobrīd bungu skaņas pasludināja cīņas sākumu.

Apkārt četrstūrainajam, lāpu un mēness apgaismo­tajam cīņas laukumam stāvēja Leoparda brālības vīri ar ieročiem rokās, aiz viņiem bantu sargi un trešajā rindā Ngubē iedzīvotāji. Viņi visi bija līdz neprātam sa­traukti. Tā kā Keita nevarēja palaist garām izdevību uz­rakstīt fantastisku reportāžu žurnālam, viņa bija uzde­vusi Džoelam Gonsalesam iemūžināt šo cīņu fotogrāfijās.

Brālis Fernando noslaucīja brilles un novilka kreklu. Viņa kalsnais un stiegrainais askēta ķermenis bija sli­mīgi balts. Tērpies tikai biksēs un zābakos, viņš gata­vojās būt par tiesnesi, par spīti tam, ka bija tikai vāja cerība, ka ikviena sporta veida elementārākie noteikumi šoreiz tiks ievēroti. Viņš saprata, ka cīņa būs uz dzīvību un nāvi, un cerēja to novērst. Misionārs noskūpstīja skapulāru, ko nēsāja kaklā, un nodeva sevi Dieva žēlastībai.

Mbembelē dobji ierēcās un, zemi dimdinot, soļoja uz priekšu. Bejē Dokū sagaidīja pretinieku nekustīgi un klusi, tikpat uzmanīgi un mierīgi kā medījot. Milža dūre triecās pret pigmeja seju, bet viņš no tās izlocījās. Komandants krita uz priekšu, bet tūdaļ pat atguva līdz­svaru. Kad viņš sita otrreiz, pretinieka tur vairs nebija, tas jau atradās Mbembelē aiz muguras. Komandants satrakojās un metās pigmejam virsū kā nikns dzīvnieks, tomēr neviens no viņa sitieniem nespēja trāpīt Bejē Dokū, kurš dejoja apkārt ringam. Katru reizi, kad mili­tārists uzbruka, pigmejs izvairījās.

Ņemot vērā pretinieka nelielo augumu, Mbembelē vajadzēja raidīt sitienus uz leju un ieņemt neērtu pozu, kas mazināja trieciena spēku. Ja vien kāds no belzie­niem būtu trāpījis, tas būtu izšķaidījis Bejē Dokū galvu, tomēr tā nenotika, jo pigmejs bija tik veikls kā gazele un glums kā zivs. Drīz vien komandants aizelsās un acīs tekošās sviedru tērcītes aizmigloja viņam skatienu. Viņš nosprieda pietaupīt spēkus, jo izskatījās, ka pretinieku nebija iespējams uzveikt vienā raundā, kā komandants bija iedomājies. Brālis Fernando izsludināja pārtrauku­mu, un Mbembelē viņam uz vārda paklausīja, aizejot uz savu stūri, kur viņu gaidīja spainis ar ūdeni, lai padzer­tos un noskalotu sviedrus.