Sargasi kosmosā

—   Frenk, — viņš sacīja, — uzkāp augšā un paņem paraugus no visām garšvielām — visu, kas spēcīgi un patīkami smaržo.

Divas stundas vēlāk Deins, kā pašam šķita, kri­tiski aplūkoja savu roku darbu. Viņš bija izvēlējies platu klints plāksni starp abiem nelielajiem lauci­ņiem un uz tās uzlicis priekšmetus no pamatarsenāla. Tur bija vesels komplekts juvelierizstrādājumu, ne­lielas rotaļlietiņas, metāla priekšmeti, kas pievilka skatienu, mūzikas kaste, kas, paņemta rokās, sāk spēlēt. Un, visbeidzot tur bija trīs plastmasas trauki, pārklāti ar vieglu, caurspīdīgu audumu, kam cauri cēlās garšvielu maisījuma aromāts.

Aiz krūma bija nomaskēta kamera, kurai vajadzēja fiksēt jebkuru kustību klints virzienā un pārraidīt to uz fliteru augšā uz klints, kur viņš kopā ar Tau un Kamilu pavadīs nakti pie ekrāna.

Deins tomēr jutās nedaudz pārsteigts, ka viņam atļauts vadīt šo pasākumu. Bet viņš jau bija iepazi­nies ar taisnīgo likumu, kas valdīja «Karalienē», — ja tu kaut ko esi iecerējis, tad tev pašam ari tas jā­realizē, un veiksme vai neveiksme atkarīga tikai no tevis paša. Un, kāpdams fliterā, lai paceltos klints virsotnē, viņš sevī juta nedrošību.

6. DRAUDĪGĀ IELEJA

Atkal Deinu aptvēra biezā Limbo nakts. Tā kā planētai nebija pavadoņa, tumsu nepāršķēla neviens gaismas stars, izņemot kniepadatas galviņām līdzī­gās tālās zvaigznes. Pat lejā uzstādītā kamera tikko spēja izurbties cauri šim melnumam, lai gan tā bija apgādāta ar trīskārša stipruma uztverošo iekārtu.

Tau savā sēdeklī staipījās un grozījās, pats to ne­gribot, grūstīdams Deinu. Lai gan viņi bija uzvilkuši ziemas virstērpus ar dubultodcri un temperatūra slēgtajā fliterā bija apmēram tāda pati kā «Karalie­nes» iekštelpās, aukstums tomēr zagās klāt. Viņi bija sadalījuši nakti dežūrās, un tie divi, kuriem nebija jādežūrē pie nelielā uztverošā ekrāna, varēja mēģināt nosnausties. Bet Deins nespēja domāt par atpūtu. Viņš lūkojās ārā tumsā, kura ietina viņus kā smacē­jošs aizkars.

Viņš nezināja, cik bija pulkstenis, kad pamanīja pirmo uzliesmojumu — sarkanu gaismas staru ietrie­camies debesīs rietumu pusē. Uz viņa saucienu Ali, kas pašreiz dežurēja pie ekrāna, pacēla galvu; pamo­dās arī Tau.

— Lūk, tur!

Viņi droši vien nesaprata, uz ko Deins norāda, bet tagad tas arī nebija vajadzīgs. Uzliesmojumi atkārto­jās un pēc tam vairs nebija redzami, toties nakts šķita melnāka nekā jebkad.

Pirmais ierunājās Ali.

—  Blasteru uguns! — Viņa pirksti jau darbojās ap atslēgu, noraidot ziņojumu uz «Karalieni».

Pirmajā brīdī Deinu sagrāba panika, bet tad viņš atskārta, ka incidents risinājies tālu rietumos no «Karalienes». Kuģim viņu prombūtnes laikā neviens nebija uzbrucis.

Ali ziņoja, ka tālumā acīmredzot notikusi kāda sa­dursme. No kuģa uzliesmojumi nebija redzēti, un |audis neko par to nezināja. Viņi nebija manījuši neko aizdomīgu arī otrpus tuksnesīgajam klajumam pie drupām, kur bija apmeties Ričs.

—   Vai mums palikt šeit? — Ali uzdeva pēdējo jautājumu. Tūlīt sekoja atbilde — palikt, ja vien viņi nav spiesti atkāpties. Tagad vairāk nekā jebkad bija nepieciešams uzzināt, kādas dzīvības formas eksistē uz Limbo.

Taču ekrāns, kas viņus saistīja ar ieleju, joprojām palika tumšs. Tur bija tikai klints plāksne, uz tās noliktie priekšmeti un vairāk nekā.

Tagad viņi dežurēja divatā — viens vēroja ekrānu, otrs rietumu pusi. Bet nakts tumsu vairs nepāršķēla neviens uzliesmojums. Ja arī tur bija risinājusies cīņa, tad tagad tā bija galā.

Pēc Deina aprēķiniem, nebija vairs tālu līdz aus­mai, un pašreiz bija viņa kārta dežurēt pie ekrāna, kad atgadījās pirmā pārmaiņa. Kustība bija tik nema­nāma, ka viņš pirmajā brīdī nodomāja, ka ir kļūdījies. Bet uz tumšā krūma fona lejā pie klints parādījās kaut kas tik dīvains, ka Deins neticēja savām acīm. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš instinktīvi no­spieda pogu tieši īstajā brīdī.

Sis kaut kas bija ne tikai nereāls — tas kustējās tādā ātrumā, ka jau tā miglainās kontūras izplūda pavisam. Kaut ko Deins bija redzējis, par to viņš bija pārliecināts. Bet viņš nevarēja pateikt, kas tas bijis, nevarēja pat vispārīgos vilcienos aprakstīt tā formu.

Ali un Tau satraukti elpoja Deinam pakausī. Viņš noliecās pār ekrānu, gatavs pamanīt pat visniecīgāko kustību. Tomēr, lai gan jau ausa rīts un redzamība kļuva arvien labāka, viņš neredzēja neko, izņemot vēja raustītas lapas. Kas arī nebūtu pagājis garām, par ekspozīciju uz klints plāksnes tas nebija intere­sējies. Nācās paļauties uz kameras filmu, lai mēģi­nātu uzzināt, kas tas bijis.

Limbo saule sāka celties augšup. Nakts salna, kas bija klājusi virsotnes, bija pazudusi. Bet ieleja jo­projām bija tukša. Deina ciemiņš vairs neatgriezās.

Ieradās otrs fliters ar komandu, kurai ar svaigiem spēkiem bija jāpārņem postenis. Rips pienāca apru­nāties ar žāvājošos iepriekšējo maiņu.

—  Vai kaut kas izdevās? — viņš vaicāja.

—   Es ceru, ka filmā kaut kas ir uzņemts, — atbil­dēja Deins, vairāk taisnodamies nekā triumfējoši. Rēgainā būtne taču varēja arī nebūt lauciņu īpaš­nieks, bet vienkārši kāds garām skrejošs dzīvnieks.