Sargasi kosmosā

—   …atrodas tieši tur, kur tām jābūt, — novietotas zem «Karalienes» vai arī tām paredzētajās telpās, — viņa vietā nobeidza Ali. — Un, tā kā Ričs nevarēja atvest šādu mašīnu savā instrumentu somā, mums jā­secina, ka Limbo nebūt nav tik neapdzīvota, kā to apgalvo Inspicēšanas dienests. — Viņš apstājās strautmalā un notupās, lai aplūkotu žūstošos dub­ļus. — Bet šīs sliedes ir savādas…

Lai gan viņa domas neviens neprasīja, Deins pie­krita inženiera palīgam. Kāpurķēdes bija atstājušas apmēram četras collas dziļus skaidrus nospiedumus. Deinam nebija sveša apvidus mašīnas vadīšana, cik­tāl tas bija saistīts ar viņa tiešajiem pienākumiem. Vajadzības gadījumā viņš pat varēja izdarīt nelielu remontu. Bet viņš nekad nebūtu spējis atšķirt šīs mašīnas pēc to kāpurķēžu nospiedumiem. Te viņš bija gatavs atzīt Ali pārākumu.

Kamila turpmākā rīcība Deinam bija augstākā mērā neizprotama. Joprojām tupēdams uz ce|iem, viņš iz­ņēma no savas jostas instrumentu somas nelielu mēr­lenti un sāka mērīt atstatumu starp abām kāpurķēžu atstātajām grambām.

—   Kas par lietu? — Deins beidzot uzdrošinājās

pavaicāt.

Bridi viņam šķita, ka Ali nemaz netaisās atbildēt. Bet tad viņš piecēlās pussēdus, notīrīja putek|us no mērlentes un pacēla galvu.

—   Standarta apvidus mašīnai ir četri—divi—as­toņi, — viņš pamācoši iesāka. — Kravas mašīnai — trīs—septiņi—astoņi. Liesmumetēja šasijai — pieci— septiņi—divpadsmit.

Sie skaitļi Deinam neko neizteica, bet viņš saprata, ka tie ir svarīgi. Federācijā visas mašīnas bija stingri standartizētas. Tas bija nepieciešams, lai atvieglotu to remontu uz jebkuras planētas. Ali bija uzskaitījis izmērus trim sauszemes mašīnu tipiem, ko ikdienā lietoja uz lielākās daļas Federācijas planētu. Tiesa, liesmumetējs bija kara mašīna, kas ietilpa vienīgi armijas un policijas arsenālā, izņemot jaunatklātās pasaules, kur tā platais karstuma stars palīdzēja iz­lauzt ceļu biezos mežos vai džungļos.

—   Un šis te nav neviens no tiem, — minēja Deins.

—   Pareizi. Tas ir trīs—divi—četri, bet ir arī smags. Vai arī tas vedis pārāk lielu kravu. Šādas sliedes ne­kad neatstāj normāla svara kravas vai transporta apvidus mašīna.

Deins klusībā piekrita, ka Ali, kā jau inženierim, tas jāzina.

—   Bet kas tādā gadījumā tas ir bijis?

Ali paraustīja plecus.

—   Kaut kāda nestandarta mašīna. Zema, šaura — citādi tā nebūtu spējusi te izlauzties — un tajā pašā laikā ar lielu kravnesību. Bet mums tāda nav zināma.

Tagad Deins savukārt nopētīja klintis, kas slējās virs viņiem.

—  Tā varēja braukt tikai vienā virzienā — vai nu augšup vai lejup gar strautu …

Ali piecēlās.

—   Es iešu lejup, — viņš palūkojās uz Tau, kas joprojām bija iegrimis savā atbaidošajā nodarbībā. — Neviens viņu nedabūs projām, līdz viņš nebūs uz­zinājis visu, kas vien iespējams. — Viņš nodrebinā- jās, vai nu izlikdamies, vai arī visā nopietnībā. — Man ir tāda nojauta, ka nav gudri palikt šeit pārāk ilgi. Izlūkam savs darbs jādara ātri…

Deins pagriezās uz otru pusi.

—   Es iešu gar strautu uz augšu, — viņš stingri noteica. Te nebija īstā vieta, kur Ali varēja pavēlēt, te viņi bija līdzīgi. Viņš neatskatīdamies sāka iet starp sliedēm uz priekšu.

Deins tā bija aizrāvies ar savu apņemšanos pie­rādīt, ka pats prot pareizi domāt, ka pieļāva liktenīgu kjūdu, kas tirgonim izlūkam nebija piedodama. Lai gan ķivere viņam joprojām bija galvā un līdzi bija arī viss pārējais nepieciešamais ekipējums, viņš pil­nīgi aizmirsa ieslēgt radiotelefonu un akli gāja pretī nezināmajam bez jebkāda kontakta ar pārējiem.

Bet tobrīd viņa uzmanību saistīja tikai šīs sliedes, kas vilināja uz priekšu, augšup pa ieleju, kura pakā­peniski kļuva šaurāka, pretī kalnu sienām.

Saule cēlās arvien augstāk, liedama pār Deinu žilbinošos starus, bet klinšu ēnās joprojām gulēja purpurvioleta krēsla.

Apvidus mašīnas atstātās sliedes veda tik taisni, cik to atļāva pats apvidus reljefs. Divi kukaiņi ar mežģīņveida spārniem, kādus viņi jau bija redzējuši otrajā ielejā, gandrīz skardami ūdens virsmu, pārli­doja strautu un pazuda vēsajā gaisā.

Augu valsts kļuva nabadzīgāka. Labu brīdi viņam ceļā nebija pagadījies neviens lauciņš. Ielejas dibens zem kājām sāka kļūt tikko manāmi slīpāks uz augšu. Klinšu sienas veidoja ieloces, tāpēc Deins sāka iet piesardzīgāk — viņam nebija nekādas vēlēšanās aiz kāda stūra sastapties vaigu vaigā ar blastera īpaš­nieku.

Viņš klusībā bija pārliecināts, ka doktoram Ričam ir kaut kāds sakars ar visu šo lietu. Bet no kurienes te radusies šī apvidus mašīna? Vai doktors jau kādreiz būtu bijis uz Limbo? Varbūt viņš ir aplaupījis kādu Inspicēšanas dienesta noliktavu? Bet Ali taču bija kategoriski paziņojis, ka mašīna nav standarta iz­laiduma!

Pēkšņi sliedes izbeidzās, turklāt tādā veidā, ka Deins acumirklī apstājās un neticīgi blenza sev priekšā. Tās veda tieši masīvā klints sienā, izzūdot zem tās, it kā mašīna, kas tās atstājusi, būtu izbrau­kusi taisni cauri!