Sargasi kosmosā

—   Kapteinis lika, lai jūs pirms atgriešanās vēl izlūkojat apkārtni rietumu virzienā, — Rips sacīja Tau. — Rīkojieties pēc saviem ieskatiem, bet neielaidieties nekādos bīstamos pasākumos, ja vien varat no tā izvairīties.

Ārsts pamāja. Ali apsēdās pie vadības pults, un viņi pacēlās gaisā, atstādami otra fliterā komandu turpi­nāt novērošanu. Zem viņiem pletās nu jau pazīstamā ainava ar nelielām, šaurām ielejām, no kurām divās vai trijās vīdēja lauciņu četrstūri. Taču, lai gan Ali vadīja fliteru nelielā augstumā virs tām, apakšā bija redzama tikai augu valsts — nevienas dzīvas būtnes. Viņi bija nolidojuši uz rietumiem kādas piecas jūdzes, kad acīm pavērās drausmīgs skats.

No apgruzdušajiem krūmiem vēl gausi vijās dūmi, un zemi krustām šķērsām klāja melnas augstsprie­guma blasteru uguns atstātas rētas, kas bija izcirtu- šas pretiga izskata takas zaļajā augu segā, apsvili­nājušas zemi un klintis.

Bet ne jau tas saistīja viņu uzmanību. Tur bija tie, trīs no viņiem, saspiedušies kopā kādā klints ieplakā, it kā būtu mēģinājuši vēl pēdējo reizi pretoties ierocim, kuru neizprata. Sakropļotos, drausmīgi ap­degušos ķermeņus tagad tikko varēja pazīt, bet vīri fliterā zināja, ka tās kādreiz bijušas dzīvas būtnes.

Ali ātri pārlidoja ieleju. Nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Tad viņš, veikli manevrēdams, nosēdināja fli­teru netālu no ieplakas. Vēl lāgā neuzsākuši šķērsot klinšaino apvidu, viņi uzdūrās ceturtajam upurim.

Liesma bija viņu — vai to — apdedzinājusi, bet viņš nebija miris uzreiz. Dzīvotgriba bija likusi nožē­lojamajam radījumam meklēt patvērumu šaurā klints spraugā, kurā tas droši vien bija palicis, līdz nāve bija likusi atslābt tvērienam, un ķermenis atkal ļengani izvēlies ārā.

Tau nometās uz viena ceļa blakus sačokurotajam ķermenim. Bet Deina nāsis sajuta pretīgu smaku, kas nebūt necēlās no gruzdošajiem zaļumiem vien. Viņš tikai vienu reizi ātri paskatījās, tad aizvēra acis un izcīnīja grūtu cīņu ar savu sadumpojušos kuņģi.

Tas nebija cilvēks! Tas nelīdzinājās nekam tādam, ko Deins jebkad bija redzējis vai par ko bija dzirdējis stāstām. Tas… tas nebija reāli… nekas tāds vien­kārši nevarēja eksistēt! Viņš pārvarēja sevi, atvēra acis un piespieda sevi palūkoties vēlreiz.

Pat, ja neņēma vērā drausmīgos ievainojumus, ko šis radījums bija guvis, tas bija tik dīvains, kādu varētu redzēt tikai murgainā sapnī. Tā ķermenis sa­stāvēja no divām lodēm, no kurām viena bija uz pusi mazāka par otru. Neko līdzīgu galvai vispār nebija iespējams atšķirt. No lielākās lodes stiepās divi pāri

|oti tievu četrlocītavu ekstremitāšu, kurām, pēc visa spriežot, vajadzēja būt 'ļoti elastīgām. Pie mazākās lodes bija redzamas vēl divas ekstremitātes, kas ot­rajā locītavā sadalījās lokanos taustekļos, kuru galos bija mata tievuma izaugumu kušķīši. Abas lodes sa­vienoja tievs lapsenes viduklis. Cik Deins varēja redzēt — bet viņš nespēja sevi piespiest ķerties pie sīkākas izpētes, kādā bija nogrimis Tau, — tad ra­dījumam sejas vispār nebija — ne acu, ne ausu, ne mutes.

Dīvainākais tomēr bija lodes, kas veidoja ķermeni. Tās bija pelēcīgi baltas, bet gandrīz caurspīdīgas. Cauri ārējam apvalkam varēja redzēt sarkanīgus struktūrelementus, kas radījumam varēja būt pildījuši kaulu funkcijas, taču tikpat labi tie varēja būt arī orgāni. Deins nejuta vēlēšanos to noskaidrot.

—   Augstais kosmos! — iesaucās Ali. — Tiem taču var redzēt cauril

Tas bija pārspīlēts — bet ne pārāk. Limbiešiem — ja vien tas bija limbietis — bija daudz smalkāka ķermeņa uzbūve nekā jebkuram citam radījumam, kādu vien Zemes iedzīvotāji bija sastapuši iepriekš. Un Deins bija pārliecināts, ka filmā uzņemtā būtne_, kas bija paskrējusi gar novērošanas posteni otraja ielejā, ir tāda pati kā šī.

Ali apgāja apkārt ķermenim, lai izpētītu pēdas, ko atstājis blasters, kas bija iedzinis radījumu spraugā. Viņš uzmanīgi piedūra pirkstu melnajam traipam klints sienā un pēc tam piebāza to pie deguna.

—   Blasters — par to nav šaubu.

—   Jūs domājat — Ričs?

Ali pārlaida ielejai vērīgu skatienu. Tāpat kā iepriekš pārējie, arī viņi jau bija pamanījuši, ka tā ved no augstajiem kalniem uz izdegušo līdzenumu un viņi nevar būt pārāk tālu no drupām, kur apme­tušies arheologi.

—  Bet kāpēc gan? — nesagaidījis atbildi uz iepriekšējo jautājumu, Deins uzdeva nākamo.

Vai lodveida radījumi bija uzbrukuši Ričam un viņa ļaudīm? Deins kaut kā nespēja tam ticēt. Pēc viņa domām, ļenganais ķermenis, ar kuru pašreiz no­ņēmās Tau, bija nožēlojami neaizsargāts. Tajā nebija absolūti nekā draudīga.

—   To es arī gribētu zināt. — Ali soļoja tālāk, garām ieplakai, kurā gulēja pārējie drausmīgi sa­kropļotie ķermeņi, lejup uz strautmalu. Tāpat kā citās iekultivētajās ielejās, arī šeit strauts tecēja pa ielejas vidu, bet lauki rindojās gar abām tā pusēm.

Te nu bija skaidri saskatāmas iebrucēja pēdas. Abas platās, lauku mīkstajā augsnē dziļi iespiestās sliedes nekādā gadījumā nebija atstājušas kājas. Deins pēkšņi apstājās.

—   Apvidus mašīna! Bet mūsējās taču …