Sargasi kosmosā

«Karalienes» apkalpe bija ieradusies uz Limbo neapbruņota un arī turpmāk nelietos ieročus, ja vien situācija nesarežģīsies tiktāl, ka būs apdraudētas vai nu viņu dzīvības, vai kuģis. Bet šajā ielejā kāds bija lietojis blasteru tikai sava prieka pēc, aiz sadis­tiska naida pret lodveida būtnēm.

—  Viņi taču neuzbruka — es domāju šos lodveida radījumus!

Tau iedegusi seja bija drūma. Viņš pakratīja galvu.

—   Viņiem vispār nav ieroču. Pēc visa spriežot, viņiem uzbrukts bez brīdinājuma un viņi vienkārši tikuši nopļauti. Tāpat vien — joka pēc!

Tas uzbūra iztēlē tik drausmīgu ainu, ka Tau, bū­dams audzināts Tirdzniecības ilotes tradīciju garā, pēkšņi apklusa.

Ieleja zem viņiem kļuva platāka, vēdekļveidīgi iespiezdamās līdzenumā. No Ali nekur nebija ne mi­ņas. Viņš bija pazudis, it kā izgājis caur klints sienu. Klints! Deins, atcerējies, kā bija izbeigušās apvidus mašīnas iebrauktās sliedes, pieplaka pie vējstikla, lai nopētītu šīs sienas. Bet to priekšā nebija redzamas nekādas pēdas.

Fliters samazināja augstumu — Tau gatavojās no­sēsties.

— Jāpaziņo uz «Karalieni», — viņš sacīja, lidapa­rātam piezemējoties. Nepieceldamies no savas vietas, viņš pasniedzās pēc tāljaudas raidītāja mikrofona.

7. KUĢIS NO IZPLATĪJUMA

Tau pirksti darbojās ar raidītāja atslēgu, kad šo skaņu pēkšņi noslāpēja rēkoņa, dīvaini pazīstama un tajā pašā laikā savādi draudīga. Te, izdegušā klajuma malā, nedzirdēja vēja šalkoņu, nekas netraucēja iz­postītās zemes mūžīgo klusumu, bet šis ārprātīgais troksnis augšā uzrāva abus kājās. Tau, kā jau vairāk pieredzējis, pirmais saprata, kas notiek.

—   Kuģis!

Lai gan Deins nebija nekāds kosmosa vilks, tomēr šī griezīgā skaņa, kas it kā pāršķēla debesis virs viņiem, liecināja, ka ar kuģi, ja tas tuvojas, kaut kas nav kārtībā. Viņš saķēra Tau aiz rokas.

—   Kas par lietu?

Ārsta seja zem tumšā kosmiskā iedeguma nobāla. Viņš sakoda apakšlūpu, un viņa skatiens joprojām bija kā piekalts debess velvei. Atbildot viņam bija jākliedz, lai Deins šajā dārdoņā viņu sadzirdētu.

—   Tas nosēžas pārāk ātri — acīmredzot nespēj nobremzēti

Tagad jau viņi ne vien dzirdēja, bet arī redzēja — rīta debesīs pazibēja tumša ēna un tajā pašā acu­mirklī nozuda kaut kur aiz Limbo ziemeļu kontinenta kalnu robainajām virsotnēm.

Skaņa bija mitējusies, iestājās nospiedošs klusums. Tau lēni nogrozīja galvu.

—   Tam jābūt sadauzītam. Nav iespējams, ka kuģis būtu no šādas situācijas izkļuvis sveikā.

—    Bet kas tas par kuģi? — Deins bija neizpratnē. Ena bija pazibējusi garām tik ātri, ka viņš nepaspēja izšķirt tās apveidus.

—   Paldies dievam, tas bija pārāk mazs, lai būtu laineris. Vismaz es ceru, ka tas nav laineris…

Jā, pasažieru kuģa katastrofa būtu bijusi visšaus­mīgākā traģēdija. Deins to ļoti labi saprata.

—    Varbūt kravas kuģis, — Tau apsēdās un atkal ķērās pie atslēgas. — Ieejot atmosfērā, tas droši vien bija zaudējis vadību. — Viņš sāka pārraidīt uz «Karalieni» informāciju par šo pēdējo notikumu.

Uz atbildi ilgi nebija jāgaida. Viņi saņēma norādī­jumu palikt turpat, līdz ieradīsies otrs fliters ar Tau medikamentu somu. Pēc tam šim lidaparātam bija jāuzņem kurss uz kalniem, lai mēģinātu atrast ka­tastrofas vietu un sniegtu palīdzību tiem, kas varbūt palikuši dzīvi. Mazākajai grupai savukārt jāpaliek un jācenšas sameklēt Kamilu.

Otrs fliters ieradās jau pēc pāris minūtēm. Tas vēl nebija paspējis kā nākas nosēsties, kad no tā jau iz­lēca Kosti un Mura, bet Tau steigšus ieņēma viņu vietu. Fliters uzvijās saules pielietajā rīta gaisā un uzņēma kursu tieši uz robaino grēdu, sekodams vir­zienam, kādā Deins un Tau bija redzējuši nozūdam kuģa ēnu.

—   Vai jūs no «Karalienes» to redzējāt? — Deins vaicāja abiem pārējiem.

Mura pakratīja galvu.

—   Redzēt neredzējām, bet dzirdējām gan. Tas bija zaudējis vadību.

Kosti platā seja bažīgi saviebās.

—      Tas noteikti ir stipri sadauzīts. Pamatīgs trie­ciens… droši vien neviens nav palicis dzīvs. Es reiz redzēju lādu nosēšanos uz Junonas… Tas bija šaus­mīgi — visi pagalam. Sis kuģis… tas droši vien bija zaudējis vadību, vēl pirms uzsāka nolaisties. Tas pat necentās bremzēt, bet nāca zemē kā bez dzīvības.

Mura klusi iesvilpās.

—   Varbūt mēra kuģis…

Deins nodrebēja. Mēra kuģi kā drausmīgi rēgi klīda kosmosa trasēs. Pamesti klejojoši kapi ar mirušām apkalpēm, kuras kādā nezināmā pasaulē inficējušās ar kādu nepazīstamu nāvējošu slimību un aizgājušas bojā izplatījuma dzīlēs — varbūt aiz brīvas gri­bas — lai neievazātu infekciju uz apdzīvotajām pla­nētām. Saules sistēmas apsardzes dienestam bija jāpilda neapskaužams pienākums — jāgūsta šādas klejojošas nāves un jānogādā tās dezinficējošajā zvaigžņu vidē vai kaut kā citādi jāpadara nekaitīgas.

Bet te, aiz civilizācijas robežām, šādi pamesti kuģi varēja klīst gadiem, pat simtiem gadu, līdz tie nejauši iekļuva kādas planētas gravitācijas laukā un nogāzās nepiesardzīgajā pasaulē.