Sargasi kosmosā

Taču «Karalienes» 'ļaudis to visu labi zināja, un viņiem ne prātā nenāca tūlīt pārmeklēt kuģi, ja viņi to atradīs. Turklāt katastrofa varēja būt notikusi tūkstošiem jūdžu no šejienes, kas krietni pārsniedza fliterā darbības rādiusu. Te bija arī Tau, un kā ārsts viņš jau nu saprata, ka ar mēri nav joki.

—  Ali… vai viņš pazudis? — Kosti pārtrauca šīs pārdomas.

Deins sīki izstāstīja, kas nolicis ielejā, nenoklu­sēdams arī savu nolaidību. Viņam par lielu atvieglo­jumu ne Mura, ne Kosti nesāka neko pārmest, bet tūlīt ķērās pie lietas. Mura izstāstīja savu plānu.

—   Lai Kosti fliterā lido virs mums. Mēs abi iesim kājām. Varbūt ir kādas pēdas, ko jūs no gaisa nepa­manījāt.

Tā viņi ari izdarīja. Fliters ar vismazāko ātrumu riņķoja viņiem virs galvām, bet Deins un Mura devās pa draudīgo ieleju kājām, ar nažiem cirzdami ceļu biezajā saaudzē. Drīz viņi atrada vietu, kur apvidus mašīnas kāpurķēdes bija noslīdējušas no apsvilinātās klints un pirmo reizi iegriezušās auglīgās joslas irde­najā zemē.

Te Mura apstājās un pārlaida skatienu līdzenu­mam. No šejienes raibās drupas nebija redzamas, taču nebija šaubu, ka mašīna braukusi no tās puses, pēc tam kādā neizprotamā nolūkā devusies pa ieleju uz kalniem un … tur pazudusi, izbraucot cauri masīvajai klints sienai.

—   No Riča nometnes? … — minēja Deins.

—   Varbūt jā, varbūt nē, — izvairīgi atbildēja Mura. — Jūs teicāt, ka, pēc Ali domām, tā bijusi nestandarta mašīna?

Bet… — Deins iepleta muti. — Tie taču nevar but paši Priekšteči…

Mura iesmējās.

—   Runā, ka kosmosā esot viss iespējams, vai ne? Nē, es nedomāju, ka senie kosmosa valdnieki atstā­juši te savus pēctečus. Bet viņi var būt atstājuši kaut ko citu — un to kāds izmanto. Es gribētu uzzināt kaut ko vairāk par drupām…

Nu ko, varbūt Rips nebija bijis tālu no patiesības, pirms pāris dienām apgalvodams, ka uz kādas pla­nētas var būt saglabājusies leģendāro Priekšteču iekārta. Un varbūt te, uz Limbo, kāds uzdūries šādai noliktavai? Bet tādā gadījumā bija spēkā Ali drūmais brīdinājums, ka Priekšteču iekārta Zemes iedzīvotāju rokās var apdraudēt visu cilvēci.

Viņi rūpīgi pārmeklēja ielejas sākumu, fliteram jo­projām riņķojot virs galvām. Deins iedams atvēra paciņu ar lauka pārtikas devu un sāka gremot bezgar­šīgo kaučuka masu, kurai bija jānodrošina viņa jau­nais organisms ar visām nepieciešamajām kalorijām un vitamīniem, bet kura nepavisam nelīdzinājās īstam ēdienam.

Viņš izlauzās caur ērkšķainajiem krūmiem, izsprau­cās caur zaru mudžekli un pēkšņi atradās niecīgā klajumiņā, ko no visām pusēm ieskāva dzeloņaini augi. Zem kājām biezā slānī gulēja kritušas lapas.

Deins sastinga. Netīrais brūnais paklājs vietām bija saārdīts. Zem savandītajām lapām rēgojās pre­tīgas zaļas gļotas, no kurām pacēlās neveselīgi puvuma izgarojumi.

Deins nometās četrrāpus. Viņš gan nebija pēddzi­nis, taču pat viņam bija skaidrs, ka te norisinājies kautiņš, turklāt pavisam nesen, jo dubļi vēl nebija paspējuši nožūt. Deins atskatījās. Jā, te bija ideāla vieta slēpnim. Un, ja Kamils ienācis 110 šejienes… un devies turp…

Cenzdamies neuzkāpt pēdām, Deins šķērsoja kla­jumu. Tā arī bija. Daudzi zari bija apcirsti. Te bija gājis ar parastu lauka nazi bruņojies cilvēks.

Bija gājis… bet te viņu bija gaidījis kāds… vai kaut kas.

Limbieši? Vai varbūt savādās apvidus mašīnas īpašnieki, kuri bija dedzinājuši limbiešus ar blasteru?

Viens Deinam bija skaidrs: Kamilam uzbrukuši tieši šeit — uzbrukuši, sasējuši un aizveduši. Uz ku­rieni? Viņš rūpīgi nopētīja krūmus, bet vairāk nekādu pēdu nemanīja. Šķita, ka mednieks ar visu laupījumu burtiski izkūpējis gaisā.

Deinu iztraucēja brīkšķis krūmos. Viņš apsviedās, turēdams gatavībā hipnoizstarotāju. Bet saplēsto lapu ielokā parādījās Muras patīkamā, iedegusi seja. Uz Deina mājienu viņš iznāca klajumiņā. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz cīņas pēdām — stjuarts tās jau bija pamanījis.

—   Viņi tam uzklupuši te, — pārliecināti noteica Deins.

—   Bet kas ir šie «viņi»? — Mura atjautāja. Brīdi vēlāk viņš uzdeva citu jautājumu, uz kuru nebija iespējams atbildēt: — Un kā viņi šo vietu atstājuši?

—   Apvidus mašīnas sliedes veda tieši cauri klints sienai…

Mura piesardzīgi paspēra soli pa dubļaino paklāju.

—   Ne miņas no kāda slazda, — viņš drūmi konsta­tēja, it kā būtu cerējis kaut ko tamlīdzīgu atrast. — Atliek vienīgi… — viņš izslēja pirkstu gaisā, no kurienes atskanēja arvien pieaugoša motora rūkoņa — pie viņiem atgriezās Kosti.

—   Bet tad taču mēs būtu dzirdējuši… būtu redzē­juši… — iebilda Deins, joprojām pats lāgā tam neticēdams. Kad Tau bija uztvēris pārtraukto sau­cienu pēc palīdzības, viņš bija atradies otrā ielejas galā. Un šo vietu no ārsta šķīra vismaz divas jūdzes nelīdzena apvidus.

—   Kaut kas mazāks par mūsu fliteriem, — balsī domāja Mura. — Tas varētu gan būt. Par vienu mēs varam būt droši — viņi to sagūstījuši, un, lai varētu Ali atbrīvot, mums vispirms jāuzzina, kas viņi ir un kur viņi atrodas.

Viņš sāka lauzt ceļu atpakaļ, un Deins sekoja, līdz viņi sasniedza klajumu, no kurienes varēja dot zīmi fliteram.