Sargasi kosmosā

—   Atrādāt viņu? — sauca Kosti, laizdamies le­jup.

—  Atradām vietu, kur kāds viņu sagūstījis, — at­teica Mura, pieiedams pie raidītāja.

Deins pagriezās un pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajai ielejai. Bet tūlīt arī viņa uzmanību sais­tīja kāda jauna parādība augstāk par ieleju un klintīm. Kamēr viņi pārmeklēja krūmus, viņš nebija pamanījis, ka saule pazudusi. Tagad pamalē biezēja mākoņi — un ne tikai mākoņi.

Kailās, sniegiem klātās kalnu grēdas virsotnes, kuras bija tik asi izdalījušās uz Limbo bālgano de­besu fona, kad virs viņiem bija aizdrāzies svešais kuģis no izplatījuma, bija izgaisušas! Šķita, ka pie- nainās, bezkrāsainās debesis nolaidušās līdzīgi aizkaram, lai tās apklātu. Tur, kur bija slējušās virsotnes, tagad mutuļoja migla, tik bieza, ka tā aiz­klāja pusi apvāršņa — it kā mākslinieks ar treknu triepienu būtu pārklājis neizdevušos ainavu. Deins nekad nebija redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Un tā vir­zījās tik ātri! Tajās nedaudzajās minūtēs, kopš viņš to vēroja, migla acīm redzami pārvarēja jūdzi pēc jūdzes. Apmaldīties tajā — tā tikai vēl trūka!..

— Skatieties! —viņš pieskrēja pie fliterā un parāva Muru aiz rokas, rādīdams uz ātri izzūdošajiem kal­niem. — Paskatieties, kas tur notiek!

Kosti izgrūda lāstu nesakarīgajā Venēras žargona. Mura tikai paklausīgi palūkojās norādītajā virzienā. Tieši tobrīd miglā ātri pazuda liela teritorija ziemeļu pusē. Drīz vien viņi pamanīja vēl kaut ko. No krau­jām ielejā cēlās pelēcīgi dzeltenu dūmu vāli, kas ieķērās klintīs un padarīja neskaidrus to apveidus. Viņi nezināja, vai tā ir tā pati migla, bet instinktīvi saspiedās ciešāk kopā, drebēdami gan redzēta iespaidā, gan arī no aukstuma, kas bija iestājies pēc saulrieta.

Viņi atģidās, noklikšķot raidītājam, — viņus aici­nāja atpakaļ uz kuģi. Ari no turienes bija pamanījuši pārmaiņas kalnos, tāpēc abiem fliteriem, arī tam, kurš bija devies meklēt avarējušo kuģi, tika dots norādījums nekavējoties atgriezties. Pārmaiņas at­mosfērā turpinājās — migla tuvojās pieaugošā āt­rumā… Mutuļi virs ielejas klinšu sienām saplūda vienkop un veselām grēdām laidās lejā, aizsedzot skatienam apkārtni.

Kosti bažīgi vēroja notiekošo.

—   Mums jātaisās projām… ārā 110 ielejām. Tas draņķis tuvojas pārāk ātri. Protams, mēs varam lidot pēc radara, bet es labak iztiktu bez tā, ja vien iespējams…

Kad viņi bija pacēlušies gaisā, migla bija piepildī­jusi ieleju līdz dibenam, un tās draudīgie taustekļi jau stiepās uz nelīdzenā, izdegušā tuksneša pusi. Kalni bija izgaisuši, un migla pa pusei jau bija apri­jusi arī to piekāji.

Tā bija savā ziņā pretīga, šausminoša sajūta — it kā cietzeme zem kājām izzustu, dodot vietu netīrai, mutuļojošai miglai, kas vijās un vērpās kaut kādā savādā, svešā, draudīgā kustībā.

Kosti ieslēdza pilnu ātrumu, taču viņi bija nolido­juši tikai nedaudz vairāk par jūdzi, kad viņš bija spiests piebremzēt. Tagad migla ne vien plūda ārā no ielejām, bet vijās augšup arī no zemes zem viņiem, atsevišķām vērpetēm savienojoties un sabiezējot.

Tiešām, viņiem nedraudēja briesmas apmaldīties. Vājais signāls, kas zuzēja ausīs, bija nemaldīgs ceļ­vedis, lai varētu nogādāt fliteru atpakaļ uz kuģi. Taču, lidojot virs mutuļojošās miglas jūras, šī apziņa viņu garastāvokli neuzlaboja ne par matu.

Migla jau bija pacēlusies virs viņiem, lipīgos pilie­nos sabiezēdama uz vējstikla. Tikai radara zuzoņa vienoja viņus ar reālo pasauli.

—   Ceru, ka mūsu puiši paspējuši atstāt kalnus, iekams noticis ļaunākais, — sasprindzināto klusumu pārtrauca Kosti.

—  Ja nē, viņiem būs jānosēžas un jāpagaida, līdz noskaidrojas, — atteica Mura.

Kosti vēlreiz samazināja ātrumu, jo radara signāls bija pastiprinājies.

—   Nebūtu prātīgi ietriekties mūsu vecenītē…

Miglā bija zudusi jebkāda virziena un attāluma

izjūta. Viņi varēja atrasties desmittūkstoš pēdu augstumā, bet tikpat labi varēja arī slīdēt pāris pēdas virs klinšainā klajuma nelīdzenās virsmas. Kosti bija noliecies pār vadības pulti, viņa parasti labsirdīgā seja bija saspringusi un skatiens šaudījās no miglas uz mēraparātu skalām un atkal atpakaļ.

Un tad viņi ieraudzīja aiz miglas priekškara kā tumšu ēnu iznirstam kuģi. Ar meistara precizitāti Kosti vadīja fliteru lejup, līdz tas ar griezīgu dārdoņu nosēdās. Taču viņš nesteidzās izkāpt, bet ar plauk­stas virspusi noslaucīja pieri. Mura paliecās uz priekšu un uzsita milzim pa plecu.

—   Tīrs darbiņš!

Kosti pasmaidīja.

—   Tā tam arī jābūt!

Viņi izkāpa no fliterā un instinktīvi sadevās rokās, pirms virzīties uz «Karalieni», kas kā neskaidru ap­veidu kolonna vīdēja priekšā. Šis kontakts, plaukstām saskaroties, ne tikai nomierināja un iedvesa paļā­vību — tas radīja arī drošības sajūtu, kura Deinam bija tik ļoti nepieciešama un pēc kuras, kā viņam šķita, ilgojās arī pārējie. Pār viņiem gūlās draudīgā, svešādā migla. Tā eļļainām lāsēm sabiezēja uz viņu ķiverēm un tecēja no apģērba.