Sargasi kosmosā

Pēc desmit soļiem viņi sasniedza viesmīlīgo trapa loku un kāpa augšā. Brīdi vēlāk viņi jau atradās ieejas lūkas patīkamajā gaismā un siltumā. Tur ar bažīgu izteiksmi bālajā, mazajā sejiņā šurpu turpu skraidīja Džespers Vīkss.

—   Ak, tie esat jūs… — viņš, it kā vīlies, novilka.

Kosti iesmējās.

—   Ko tad tu gaidīji, mazais, — ugunsspļāvēju pūķi? Protams, tie esam mēs, un mēs priecājamies, ka esam atgriezušies …

—   Vai kaut kas noticis? — viņu pārtrauca Mura. Vīkss atkal piegāja pie lūkas atveres.

—   Otrs fliters… Nu jau stundu mēs neesam sa­ņēmuši no tā nekādu ziņu. Kapteinis pavēlēja viņiem atgriezties, tikko pamanīja sabiezējam miglu. Inspicē­šanas dienesta informācijā teikts, ka šo miglas pe­riodu ilgums dažkārt ir vairākas dienas — bet šajā gadalaikā to parasti nav.

Kosti iesvilpās, bet Mura atspiedās pret sienu, at­sprādzēdams ķiveri.

«Vairākas dienas,» Deins pārdomāja dzirdēto. Die­nām ilgi dzīvot šajā putra! Viņiem vienkārši būs jāpaliek uz vietas un jāgaida situācijas uzlabošanās. Bet piespiedu nosēšanās kalnos šādos apstākļos!.. Tagad viņš sāka saprast, kāpēc Vīkss bija nervozējis pie lūkas. Viņu ceļojums virs līdzenā klajuma šajā gadījumā bija kaut kas līdzīgs pastaigai parkā uz Zemes salīdzinājumā ar tām grūtībām, ar kādām va­rēja sastapties otra fliterā apkalpe.

Viņi devās ar ziņojumu pie kapteiņa. Bet vismaz puse viņu uzmanības visu laiku bija pievērsta rai­dītājam, kur Tans Ja sēdēja pie galvenā ekrāna, gatavs jebkurā brīdī ķerties pie atslēgas vai raidīt radara signālu, lai palīdzētu atgriezties pazudušajam fliteram. Kaut kur ārā, uz noslēpumu pilnās Limbo, tagad klīda ne vien Ali, bet arī Rips, Tau un Stīns Vilkokss — krietna daļa komandas.

—   Jau atkal! — Tans sarauca pieri un noņēma radiotelefona austiņas. Nu ari pārējie izdzirdēja skaņu, kas bija viņu satraukusi. Tā nebija pierastā radara zuzoņa, bet gan pieņēmās stiprumā, līdz pār­gāja griezīgā troksnī, kas nepatīkami atbalsojās ausīs.

Skaņa brīdi turpinājās, un Deins klausīdamies pēkšņi pamanīja kaut ko citu: cauri tai jautās klu­sināts ritms — tas pats, kuru viņš jau bija iepazinis,

pieliekot plaukstas pie klints sienas draudīgajā ielejā. Šie atmosfēras traucējumi bija radniecīgi vibrācijai tālajā klinti!

Tad, tikpat pēkšņi kā sākusies, skaņa mitējās. Tans atkal uzlika austiņas un turpināja gaidīt signālu — vai nu no pazudušā fliterā, vai arī no Ali radiotele­fona.

—   Kas tas bija? — vaicāja Mura.

Kapteinis Dželiko paraustīja plecus.

—   Mēs nezinām vairāk par jums. Tas var būt kaut kāds signāls — tas atkārtojas ar noteiktiem intervāliem visu dienu.

—   Tātad mums jāatzīst, — vadības kabīnes dur­vīs parādījās Van Raika stāvs, — ka mēs uz Limbo neesam vieni. Un vispār, uz Limbo ir daudz kā tāda, ko no pirmā acu uzmetiena nepamanīsi.

Deins izteica savas aizdomas.

—   Šie arheologi… — viņš iesāka, bet kapteinis apveltīja viņu ar tik caururbjošu skatienu, ka viņš aprāvās pusvārdā.

—   Mums pagaidām nav ne jausmas, kas aiz visa tā slēpjas, — vēsi noteica Dželiko. — Tagad, puiši, iekodiet un atpūtieties…

Deins, sarūgtināts par to, ka kapteinis viņa domas tik strupi noraidījis, vilkās nopakaļ Muram un Kosti uz kopkabīni. Ejot garām kapteiņa apartamentiem, viņš dzirdēja Hubata mežonīgos kliedzienus. «Lūk, ta vajadzētu kliegt man,» nodomāja Deins. Un pat sil­tais ēdiens, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās sintētis­kajai barībai, no kādas viņš bija pārticis līdz šim, nespēja uzlabot viņa vispārējo drūmo garastāvokli.

Toties uz Kosti maltīte bija atstājusi lielisku iespaidu.

—   šim Ripām, — viņš paziņoja visiem pie galda sēdošajiem, — ir galva uz pleciem. Un misters Vilkokss arī zina, ko dara. Viņi visi ir kaut kur

atraduši patvērumu un tur ari paliks, līdz šis draņķis izklīdīs. Pašlaik neviens nelīdīs ārā …

«Nez vai tā ir, kā Kosti saka,» domāja Deins. Bet ja nu uz Limbo ir būtnes, kam nav svešas klimata kaprīzes, kas pietiekami labi pazīst šādas miglas, lai spētu tajās orientēties… izmantot tās par aiz­segu? … Un šis signāls, ko viņi bija dzirdējuši nākam no raidītāja, — vai tas nevarēja būt radars, ar kura palīdzību pašreiz cauri miglai laužas kādas nepazīs­tamas būtnes? Grupa uzbrucēju, kas tuvojas «Kara­lienei», kuras apkalpe to pat nenojaušl

8. MIGLAS GŪSTĀ

No dienesta pienākumiem brīvie «Karalienes» ļaudis pulcējās ap lūku, pa kuru pavērās kā pelēkā segā tītā Limbo ainava. Viņi daudz labprātāk būtu uzturējušies vadības sekcijā, kur Tans sēdēja pie raidītāja, bet kapteiņa klātbūtnē tas nebija iespējams. Un tā viņiem nekas cits neatlika, kā drūzmēties trapa augšgalā, vērties miglā un sasprindzināt dzirdi cerībā saklausīt pazudušā fliterā motora troksni.

—   Viņi ir attapīgi, — jau divdesmito reizi atkār­toja Kosti. — Viņi neies lauzt kaklus, kuldamies caur šo putru. Bet ar Ali lieta ir citāda. Viņu sagūstīja, pirms tas viss bija sācies.

—  Tu domā, ka tie bijuši malu mednieki? — ne­droši ierunājās Vīkss.

Viņa lielais draugs uz brīdi iegrima domās.