Sargasi kosmosā

—     Malu mednieki? Jā… Bet pasaki man, ko gan viņi varētu cerēt iegūt uz šīs Limbo? Mēs taču ne­vedam ne kažokādas, ne briljantus — vismaz es nekur neesmu redzējis neko tādu mētājamies un gai­dām, lai kāds to paceltu. Un kā tur bija ar tiem nogalinātajiem radījumiem taja ielejā, Torson, — viņš pievērsās Deinam, — vai viņi izskatījās pēc tādiem, ko varētu aplaupīt?

—   Viņi nebija apbruņoti… viņiem pat nebija ap­ģērba … cik mēs varējām spriest, — Deins nedaudz izklaidīgi atbildēja. — Un viņu lauciņos bija iestādīti kaut kādi aromātiski augi, kādus es vēl nekad nebiju redzējis…

—  Narkotikas … vai tās nevarēja būt narkotikas? — apvaicājās Vīkss.

—   Ja arī tā, tad kaut kas jauns — arī Tau nepazina to lapas, — Deins pacēla galvu un lūkojās ārā, miglā. Viņš bija gandrīz pārliecināts… tur… tur jau atkal bija dzirdams tas pats! — Klausieties* — viņš satvēra Kosti aiz rokas un izvilka milzi ārā uz trapa.

—   Vai tagad jūs dzirdat? — brīdi vēlāk viņš no­prasīja.

Migla bija sabiezējusi līdzīgi melnai naktij, un signāluguns «Karalienes» priekšgalā nespēja tai iz­lauzties cauri. Un šajā migla bija dzirdams troksnis. Vienmērīgais motora ritms kaut kādu neizprotamu miglas īpatnību dēj pastiprinājās, līdz šķita, ka kuģim no visām pusēm tuvojas vesela nelielu lidaparātu eskadriļa.

Deins apsviedās un parāva sviru, lai iedegtu ugunis gar trapu. Lai gan migla gaisma tika izkliedēta, tomēr iespējams, ka kāda atblāzma izlauzīsies tai cauri un noderēs fliterarn par nosēšanās orientieri. Vīkss bija pazudis. Deins dzirdēja uz kāpnēm rībam viņa zābaku soļus — mazais vīrelis steidzās paziņot jaunumus. Bet, iekams viņš bija paguvis sasniegt vadības kabīni, iemirdzējās jauns orientieris — liel­jaudas prožektors kuģa priekšgalā. So bāku nespēja aizsegt nekāda migla, lai kā ari tā izkliedētu gaismu.

Un tajā pašā brīdī garām nozibēja tumšs priekš­mets, tik tuvu, ka Deins atlēca atpakaļ, pārliecināts, ka tas aizķers trapu. Motora troksnis, sākuma skaļš, pamazām noklusa un tad vēlreiz pārauga rēkoņā. Ena parādījās otrreiz, riņķodama jau tuvāk zemei.

Fliters nosēdās ar skaļu, griezigu troksni, kas lika domāt, ka migla tā apkalpei apgrūtinājusi noteikt attālumu. Trapa piekājei tuvojas trīs stāvi, kuru ap­rises nevarēja izšķirt, kamēr tie neatradās gandrīz pie pašas lūkas.

—   Ak kungs, ak kungs! — vērotāji izdzirdēja Ripa sulīgo balsi, viņam apstājoties, lai paplikšķinātu pa kuģa sāniem. — Cik labi ir atkal redzēt vecenīti… Mans dievs, cik labi!

—   Kā jums izdevās izlauzties visam tam cauri? — vaicāja Deins.

—   Mēs bijām spiesti, — vienkārši atbildēja astro- gatora palīgs. — Kalnos nebija kur nosēsties. Tur nebija neviena līdzena laukumiņa — tikai augšup un lejup; vismaz tā 110 augšas izskatījās. Mēs lidojām pēc radara … tikai… Saki, kur rodas šie traucējumi? Tie mūs divas reizes novirzīja no kursa. Un nekādi neizdevās tos novērst…

Stīns Vilkokss un Tau sekoja lēnākā gaitā. Ārsts pārguris nesa savu medikamentu somu. Vilkokss sagaidītājiem tikai kaut ko norūca, spraukdamies viņiem garām, lai dotos uz vadības sekciju. Bet Rips uzkavējās, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.

—   Kas ar Ali?

Deins pastāstīja par viņu atklājumiem ielejas kla­jumiņā.

—   Bet kā?… — pārsteigts atkal vaicāja Rips.

—   Mēs nezinām. Ja vien viņi nav pacēlušies taisni gaisā. Turklāt fliteram tur nebija vietas. Bet padomā tikai — apvidus mašīnas sliedes ved tieši klintī. Rip, uz Limbo notiek dīvainas lietas…

—   Cik talu ir no šīs ielejas līdz drupām? — astro- gatora palīga balsī ieskanējās vēsāki toņi, tā kļuva rāmāka, noteiktāka.

—  Mēs bijām tuvāk drupām nekā «Karalienei». Bet atpaka|ce|ā mūs pārsteidza migla, un mēs tās neredzējām — ja vien vispār tās pārlidojām.

—   Un pēc ta pārtrauktā signāla jums vairs ne­izdevās uztvert Ali radiotelefonu?

—  Tans mēģināja. Arī mēs bijām gatavībā visu laiku, kamēr vien uzturējāmies ārā.

—   Viņi droši vien Kamilām ķiveri tūlīt atņēmuši, — secināja Rips. — No viņu puses tas būtu bijis gudri darīts. Citādi viņš varētu mums palīdzēt viņu at­rast …

—   Bet vai mēs nevaram nopeilēt ķiveres radiote­lefonu? Ja vien to kāds nav lietojis… — Deinam radās vāja cerība. — Protams, ja tas joprojām darbojas.

—   Nezinu. Bet darbības rādiuss būs ļoti ierobežots. Jāpajautā Tanam … — un Rips jau kāpa augšup uz vadības sekciju, kur dežurēja inženieris sakar­nieks.

Deins palūkojās pulkstenī, ātri saskaņodams kuģa laiku ar Limbo stundām. Bija nakts. Ja arī Tanam izdotos uztvert signālu no Ali radiotelefona, tik un ta pašlaik nebūtu iespējams tam izsekot.

Inženieris sakarnieks nebija viens. Tur bija sapul­cējies viss «Karalienes» komandējošais sastāvs, un Tans atkal turēja austiņas rokā, tā ka visi dzirdēja disonansi, kas nāca no kāda nezināma punkta miglā tītajā pasaulē.

Kad Deins un Rips ienāca, pašreiz runāja Vilkokss.

—   Tas pats ir! Tas noslāpēja radara signālu. Es to nopeilēju divas reizes. Bet, — viņš paraustīja ple­cus, — tā kā pastāv atmosfēras traucējumi un visam pāri šī zupa, ir ļoti jāšaubās par precizitāti. Tas nāk no kalniem …