Sargasi kosmosā

—   Bet vai tie nevar būt tikai zināma veida statiski traucējumi? — kapteinis Dželiko griezās pie Tana.

-*- Noteikti nē! Es nedomāju, ka tas ir signāls, — kaut gan tas varētu būt radars. Drīzāk šķiet, ka te ir darīšana ar kādu lielu iekārtu…

—   Kāda iekārta var raidīt kaut ko tamlīdzīgu? — gribēja zināt Van Raiks.

Tans nolika austiņas uz statīva, kas atradās turpat blakus.

—   Krietni liela — apmēram tāda kā Centrālās Smadzenes uz Zemes!

Brīdi valdīja satraukuma pilns klusums. Iekārta ar Centrālo Smadzeņu jaudu uz šīs tuksnesīgās pla­nētas! Vajadzēja paiet zināmam laikam, lai aprastu ar šo domu. Taču Deins ievēroja, ka Tana apgalvo­jumu neviens neapšauba.

—   Bet ko tā te dara? — Van Raika balss pauda patiesu izbrīnu. — Kādiem nolūkiem to šeit varētu izmantot?..

—   Būtu labi vispirms uzzināt, kas ar to rīkojas, — brīdināja Tans. — Atcerieties — Kamils ir sagūstīts. Viņi droši vien daudz ko zina par mums, turpretī mēs joprojām esam neziņā …

—   Malu mednieki… — ierunājās Dželiko, taču varēja saprast, ka viņš pats tam lāgā netic.

—   … Kuru rīcībā ir kaut kas tik liels kā Centrālās Smadzenes? Varbūt… — bet Van Raiks pilnīgi at­klāti šaubījās. — Lai nu kā, bet pašreiz mēs nevaram atstāt kuģi un doties izpētīt apkārtni…

Trapu ievilka, un kuģis pārgāja uz nakts režīmu. Nez, cik daudzi no komandas šonakt spēj gulēt, nodo­māja Deins. Viņam pašam miegs nenāca ne prātā, līdz beidzot viņu tomēr pārvarēja nogurums —• pē­dējo divdesmit četru stundu laikā taču bija tik daudz piedzīvots! Sapņi sekoja cits citam, un vienmēr viņš dzinās pakaļ Ali pa līkumotām ielejām un beidzot siarp Centrālo Smadzeņu augstajām sienām, bet nekādi nespēja noķert bēgošo inženiera palīgu.

Pulkstenis rādīja deviņi, kad Deins nākamajā rītā ieradās pie atkal atvērtās lūkas. Bet tikpat labi va­rēja būt pats nakts vidus — ja nu vienīgi miglas siena bija kļuvusi par kādu mazumiņu gaišāka nekā iepriekšējā vakarā. Tomēr viņa acīm tā šķita tikpat necaurredzama kā tad, kad viņi bija atgriezušies kuģī.

Rips stavēja uz trapa, slaucīdams roku pie bik­sēm, — uz margu virves lielām, eļļainām lāsēm bija kondensējies mitrums. Viņš bažīgi palūkojās Deinā, kad tas piesardzīgi nolaidās pa slidenajiem pakā­pieniem un nostājās blakus.

—   Nemaz neliekas, ka skaidrotos, — Deins konsta­tēja acīm redzamo.

—   Tans domā, ka viņam ir izdevies… izdevies nopeilēt Ali radiotelefonu! — Senons izgrūda. Viņš 110 jauna pieķērās pie margu virves un pagriezās pret rietumiem, alkatīgi vērodams vatei līdzīgos miglas vālus, it kā ar gribu vien būtu iespējams tos pagrūst nost no skata līnijas.

—   No kurienes — no ziemeļiem?

—   Nē, no rietumiem!

No rietumiem, kur atradās drupas… kur bija ap­metušies Riča ļaudis! Tādā gadījumā viņi nav mal­dījušies, un Ričam ir kāds sakars ar Limbo noslē­pumiem.

—   Sie traucējumi agri no rīta reizēm mitējās, — turpināja Rips. — Minūtes desmit apstākļi uztver­šanai bija labāki. Tans to neapzvēr, bet sevī ir pārliecināts, ka saklausījis Kamila ķiveres radiote­lefona zuzoņu.

—   Līdz drupām ir krietni tālu, — iebilda Deins. Bet viņš ticēja tikpat nešaubīgi kā Rips — ja jau inženie­ris sakarnieks to vispār pieminējis, tātad viņš ir gandrīz simtprocentīgi pārliecināts par savu taisnību. Tans nemēdza izteikt fantastiskus minējumus.

—   Nu, un ko mēs tagad darīsim? — vaicāja kravas uzrauga palīgs.

Rips satvēra virvi savās lielajās plaukstās.

—   Ko gan mēs varam darīt? — viņš bezpalīdzīgi noteica. — Mēs taču nevaram vienkārši iet ārā un cerēt, ka nonāksim pie drupām. Ja viņi mums raidītu signālus, tad būtu cita lieta …

—   Nu, un ka tad ir? Vai viņi neuztur kontaktu ar kuģi? Vai pie viņiem nevar nokļūt ar fliteru, orien­tējoties pēc viņu raidītāja? — vaicāja Deins.

—   Varētu — ja vien viņi raidītu, — Rips atbil­dēja. — Viņi apklusa, tikko uznāca migla. Tans visu nakti viņus izsauca ar desmit minūšu intervāliem, tur­klāt izmantodams avārijas frekvenci, tā ka viņiem vajadzēja saprast un atsaukties. Bet viņi to nedarīja!

Jā, bez radara neviens fliters nevarētu izlauzties cauri šai tumsai pārliecībā, ka izdosies nosēsties pie drupām. Un tomēr bija uztverti radiotelefona sig­nāli — varbūt tas bija Ali —, turklāt vēl nesen.

—   Es biju izgājis ārā, — Rips norādīja uz zemi, kas no trapa nebija redzama. — Ja es nebūtu iesējies virvē, tad noteikti apmaldītos, nepaguvis paspert ne pāris soļu …

Deins tam pilnīgi ticēja. Bet viņš arī labi saprata nemieru, kas urdīja Ripu. Būt ieslodzītiem te tieši tagad, kad bija atrasts pirmais pavediens, kas varēja viņus aizvest pie Ali!.. Ta jau varēja sajukt prātā! Viņš piesardzīgi nokāpa pa slideno trapu, sataustīja virvi, ko Rips bija piesējis, cieši satvēra rokā tās galu un saka virzīties uz priekšu pelēkajā krēslā.

Migla pilieniem sabiezēja uz viņa tērpa un tecēja lejup pa seju, atstādama uz lupām savādu metālisku garšu. Viņš turpināja iet, piesardzīgi sperdams soli pa solim, orientedamies pēc virves.