Sargasi kosmosā

— Uzmanies! — Rips satvēra Deinu aiz rokas un parāva atpakaļ — tieši laikā, lai viņš sāpīgi nesa­dauzītos pret klints sienu, kas iznira no miglas. Spriežot pēc soļu atbalss, viņi pašlaik iegāja šaurā kalnu ceļā. Sadevušies rokās, viņi izvērsās ķēdē un atklāja, ka četratā aizņem visu ceļa platumu.

Vilkokss vēlreiz apturēja mašīnu. Viņš jutās neomu­līgi. Turpinot akli iet, viņi varēja iekrist slazdā. Bet tie, kurus viņi meklēja, savukārt noteikti bija pārlie­cināti, ka «Karalienes» apkalpe nemēģinās doties ceļā miglā. Astrogatoram vajadzēja izvēlēties starp iespēju negaidīti pārsteigt neredzamo ienaidnieku un risku uzdurties paslēptuvei.

Vilkoksam piemita ārkārtīga piesardzība — tāpēc jau arī viņš bija kļuvis par lielisku astrogatoru —, un viņš nemēdza pārsteidzīgi pieņemt lēmumus. Pārējie zināja — ja reiz viņš izlēmis, tad nekādi argumenti nepiespiedīs viņu grozīt savu lēmumu. Tāpēc visi at­viegloti uzelpoja, kad Vilkokss atkal ieslēdza motoru.

Bet pakaļdzīšanās pēkšņi tika pārtraukta, turklāt tik dīvainā kārtā, ka visi jutās satriekti. Nedaudz tālāk viņu priekšā pacēlās augsta klints, kurā atdūrās apvidus mašīnas strupais purns, kāpurķēdēm turpi­not joprojām grauzties zemē, it kā dzenot mašīnu blī- vaja, nekustīgajā akmenī.

10. VRAKS

—   Bet tā taču cenšas ielīst klinti! — brīnījās Kosti.

Vilkokss atguvās no pārsteiguma un izslēdza mo­toru. Mašīna sastinga, pavērsusi purnu pret klints sienu, cauri kurai to sūtīja tās «atmiņa».

—  Viņi droši vien ar nolūku uzdevuši nepareizas koordinātes, — ieminējās Rips.

Taču Deins, atcerējies agrāk redzētās sliedes, kuras bija izbeigušās tieši tāpat, pagāja garām Šenonam un piespieda plaukstas glumajai, mitrajai klints vir­smai. Viņš nebija maldījies!

Lai gan vājāka nekā otrajā ielejā, vibrācija pa ro­kām ielija viņa ķermenī. Un ne tikai — tā pieņēmās spēkā, kaut gan viņš stāvēja uz vielas. Vibrēja arī pati klints zem kājām, un drīz vien to sajuta arī pā­rējie.

—   Kas, pie velna, tas varētu būt!.. — eksplodēja Vilkokss, pārliecies pār vadības pulti un arī pielicis plaukstas pie sienas. — Tai noteikti jābūt dobai… ierīce, par kuru runaja Tans…

Protams, ta bija tā pati iekārta, kas, pēc inženiera sakarnieka domām, varēja sacensties ar spēcīgāko Zemes skaitļojamo mašīnu. Un tā ne vien raidīja skaņu viļņus, kas bija uztverti «Karaliene», bet arī lika vibrēt pašai planētai! Bet kam gan kalpoja šī kolosālā enerģija un kāpēc? Un kāpēc apvidus mašī­nas atmiņa to sūtīja cauri masīvajai klintij? Deins nepiekrita Ripām, ka nepareizi noregulēts mašīnas radars. Ja tā, tad taču daudz prātīgāk būtu uzstādīt autofiksatoru virzienā uz tuksnesi, uz nekurieni…

—  Aiz tā visa kaut kas slēpjas… — murmināja Vilkokss, aptaustīdams akmens virsmu.

Bet Deinam bija skaidrs, ka astrogatoram neizdo­sies atklāt nevienu slepenu aizšaujamo. Viņš jau bija pārliecinājies par šādu pūļu veltīgumu, pārmeklēdams klints sienu gaišā dienā.

Kosti atspiedās pret apvidus mašīnas kāpurķēdi.

—   Ja arī tā kādreiz te izgājusi cauri, tad pašreiz, šķiet, netaisās to darīt. Mēs nezinām, kā atrast ieeju. Te noderētu krietns lādiņš torlita.

—   Lūk, to es saprotu, — iesaucās Rips. Viņš nolie­cās un aptaustīja sasodītās klints pamatni. — Kā tu domā, cik daudz torlīta vajadzētu?

Bet Vilkokss pakratīja galvu.

—   Tā šādas lietas nedara. — Viņš pievērsās Kosti. — Pieslēdz savu radiotelefonu manējam, un palūko­simies, vai ar divkāršu jaudu nevaram sazināties ar «Karalieni».

Mehāniķis paklausīja.

—   Iekārtas darbība pastiprinās, — brīdināja Deins, ar pirkstu galiem skaidri sajuzdams vibrāciju. — Vai jūs domājat izlauzties cauri traucējumiem, ser?

—   Vārds vietā, — piekrita Vilkokss. — Bet trau­cējumi ir nepastāvīgi. Mēs varam pagaidīt pārtrau­kumu.

Rips un Mura atkal nostājās pie sienas. Vibrācija bija pārgājusi nepārtrauktā ritmā. Deins pagājās pa labi. Tur viņš atrada kadu stūri, kur šaurā ieleja tur­pinājās; līdz šim to bija slēpusi migla. Turēdams plaukstas pie klints, viņš virzījās tālāk un skaidri sajuta, ka vibrācija pastiprinās. Varbūt pēc taustes var atrast iekārtu? Par to derēja padomāt. Varbūt visiem atraisīt virves, kas viņus saistīja ar apvidus mašīnu, sasiet tās viena garā virvē un, turoties pie tās, pamēģinat pēc taustes aiziet iespējami tālāk uz ziemeļaustrumiem? Viņš devās atpakaļ un ziņoja Vilkoksam, izklāstīdams arī savu plānu.

—   Redzēsim, ko teiks kapteinis, — atbildēja astro- gators.

Tagad, stāvot uz vietas drēgnajā miglā, viņus pār­ņēma vēsums. «Cik ilgi gan Vilkokss nodomājis šeit palikt,» prātoja Deins. Pieliekot plaukstas pie klints sienas, viņi juta, ka tāla enerģijas izlādēšanās vāji­nās, — tuvojās kārtējais klusuma brīdis. Vilkokss, vienu roku pielicis pie sienas un otrā turēdams mikro­fonu, gatavojās pie pirmās iespējas iziet ēterā.

Kad klintī vairs nemanīja ne mazākās svārstības, Vilkokss sāka ātri runāt tirgoņu koda valodā, paziņo­dams uz kuģi par atklājumiem drupās.