Sargasi kosmosā

Iestājās gaidu pilns klusums. Nevarēja zināt, vai ^Karaliene» uztvērusi pārraidi, lai gan jauda bija divkārt palielināta. Beidzot, cauri atmosfēras trau­cējumiem, viņi saņēma rīkojumu, ja vēlas, ātri izlūkot ieleju. Bet pēc stundas vajadzēja sākt atpakaļceļu uz kuģi.

Vilkoksam palīdzēja nokāpt, neveiklo mašīnu ar rokas vadību apgrieza, un autofiksatoru noregulēja pretējā virzienā. Pēc tam viņi no visām virvēm sasēja divas garas.

Deins, nenogaidījis pavēli — galu galā tā taču bija viņa ideja —, apsēja ap vidu vienu no virvēm, atstājot rokas brīvas. Otru virvi vienā mierā, nepievērsdams uzmanību Ripa protestiem, savā ziņā paņēma Kosti.

—   Sākas atkal, — stāvēdams pie klints, paziņoja Mura.

Deins pielika kreiso plaukstu pie sienas un devās uz priekšu. Kosti sekoja viņam pa pēdām. Viņi ap- gaja ap stūri, kuru Deins bija atklājis, un devās tālāk pa ielejas turpinājumu, ko joprojām pildīja miglas vāli.

Bija skaidrs, ka līdz šejienei nav nokļuvušas nekā­das apvidus mašīnas. Šaurais ceļš bija pilns klints atlūzu, kuras viņi pārvarēja, viens otram palīdzēdami. Viņiem ejot, vibrācija klintī pieauga spēkā.

Kad viņi apstājās, lai atvilktu elpu, Kosti uzsita ar dūri pa akmens sienu.

—   Ir nu gan bungas — sit un sit!

Tiešām, tālajā ritmā bija kaut kas līdzīgs dobjai bungu rīboņai.

—   Tas nedaudz atgādina Vētras deju uz Gorbi. Velnišķīga padarīšana: tu klausies, klausies — un tas sagrābj tevi savā varā, tā ka gribas arī pašam pievie­noties viņiem. Un arī te — ieklausies, tā vien skrien tirpas pār kauliem. Un uzmācas doma, — mehāniķis norādīja uz miglu, — ka kāds tā vien gaida, lai uz­bruktu no muguras…

Viņi turpināja iet. Tagad jau nācās kāpt, jo katra oļu kaudze, kuru viņi pārvarēja, bija augstāka par iepriekšējo. Kad viņi jau atradas krietni augstāk par ieleju, kur bija atstājuši apvidus mašīnu, gadījās vis­dīvainākais atradums.

Deins, turēdamies pie klints izciļņa, balansēja uz kārtējās kaudzes. Pēkšņi viņam paslīdēja kāja, viņš paklupa un, pirms Kosti bija paspējis viņu satvert, nokūleņoja zemē, sāpīgi atsizdamies pret kādu tumšu priekšmetu. Viņa pirksti sataustīja ne vairs ielejas rupjo granti un oļus, bet gan ko cietu — kādu gludu, slidenu virsmu… Vai tā atkal bija kāda sagruvusi ēka — tik tālu no pilsētas?

—   Sasities? — no augšas sauca Kosti. — Uzma­nies, es laižos lejā!

Deins pavirzījās sāņus, un Kosti ar kājām pa priekšu noslīdēja zemē, apkaltajiem zābakiem ar ne­apšaubāmi metālisku troksni atsitoties pret aprakto priekšmetu.

—   Kas tad tas? — mehāniķis jau bija nometies ceļos un taustīja gludo virsmu. Viņš to pazina. — Ku- ģis!

—   Ko? — Deins pievirzījās tuvāk. Tagad arī viņš varēja atšķirt izliektas bruņu plāksnes un citas pazīs­tamas detaļas. Viņi bija uzgājuši kuģa vraku — kuģa, kurš bija cietis šausmīgu katastrofu. Tas bija iestrēdzis šaurajā ielejas kaklā kā aizbāznis pudelē. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, vajadzēja pārkāpt tam pāri. Deins paņēma ķiveres mikrofonu un pazi­ņoja par atradumu trim pārējiem, kuri bija palikuši pie apvidus mašīnas.

—   Vai tas ir tā kuģa vraks, kuru jūs dzirdējāt krītam? — gribēja zināt Vilkokss… Bet Deins jau bija sapratis, ka tas nav tas pats.

—   Nē, ser. Tas te guļ jau ilgi — gandrīz aprakts un rūsas saēsts. Es domāju, ka tas pacēlies pirms daudziem gadiem …

—   Palieciet turpat, mēs tūlīt būsim klāt!

—   Ar mašīnu te nevar iebraukt, ser. Pamats nekur neder.

Beidzot viņi, bīstamākajās vietās atbalstīdami Vilkoksu, bija klāt; ar apvidus mašīnu viņus saistīja vienīgi virve. Pa to laiku Kosti pārmeklēja vraku, pū­lēdamies atrast lūku. Kad Vilkokss bija nosēdināts uz klints, lai aplūkotu atradumu, mehāniķis paziņoja:

—   Tas ir izlūkkuģis. Bet kaut kāds savāds. Nekādi nevaru noteikt tipu. Un tas te guļ jau krietnu laiku. Lūkai vajadzētu būt kaut kur te. — Viņš paspēra ar kāju granti, kas sedza vienu korpusa pusi. — Es domāju, vajadzētu pamēģināt atrakt.

Rips un Deins aizgāja līdz mašīnai un paņēma darba rīkus, kuri vienmēr bija piestiprināti zem tās karkasa. Atgriezušies ar lāpstu un lauzni, viņi ķērās pie darba, cits citu nomainīdami, attīrot gadu gaitā sakrājušās atlūzas.

—   Ko es jums teicu! — triumfēja Kosti, kad parā­dījās melns pusloks, kam vajadzēja iezīmēt atvērtas lūkas augšmalu.

Vajadzēja pārlāpstot vēl ne mazumu grunts, iekams caurums bija kļuvis pietiekami liels, lai pa to varētu ielīst. Izlūkkuģi bija pazīstami ar savu izturību, lai gan neizcēlās ar ātrumu. Tiem bija jābūt konstruē­tiem tā, lai tie izturētu apstākļos, kuros tika sagrauti laineri un bojājās pat lieliskie kompāniju kravas un pasta kuģi.

Izrādījās, ka šī kuģa nezināmais radītājs pārspējis pats sevi. Šausmīgais trieciens nebija kuģi sadauzījis gabalos. Tā korpuss joprojām turējās kopā, lai gan dažas daļas bija saliektas.

Izmetis pēdējo lāpstu zemes, Kosti atspiedās uz sava darba rīka.

—   Nekādi nevaru noteikt… — viņš nošūpoja galvu, it kā tas, ka viņš nevar konstatēt kuģa tipu, viņu sevišķi satrauktu.

—  Kurš gan to varētu? — nepacietīgi attrauca Rips. — Tā taču ir tikai lūžņu kaudze.