Sargasi kosmosā

—   Tā… — Vilkokss satvēra blasteru ciešāk rokā. Krekss bija visā Galaktikā ar likumu aizliegta nar­kotiska viela. Tie, kuri bija pietiekami neprātīgi, lai to zelētu, uz kādu laiku ieguva pārdabisku reakciju, paaugstinātu prāta asumu un paškontroles spēju. To­ties tas, kas ar viņiem notika pēc tam, nepavisam nebija patīkami. Sastapt kreksa zelētāju nozīmēja nonākt aci pret aci ar ienaidnieku, kurš, narkotikas iedarbībai sasniedzot kulmināciju, kļuvis divkārt vil­tīgāks, divkārt ātrāks un divkārt stiprāks. Un tā vairs nebija joka lieta.

Lai gan viņi rūpīgi pārmeklēja apkārtni, tomēr, izņemot šo nodevīgo kreksa pikuci, neizdevās atrast nekādus citus pierādījumus, kas liecinātu, ka bez viņiem vēl kāds būtu gājis pa šo ceļu, kopš sen pagā­jušais karš bija izpostījis pilsētu. Ja doktors Ričs bija uzsācis kaut kādus arheoloģiskus izrakumus, tad šī pētījumu vieta vēl bija jāatrod.

Vilkokss ieslēdza mazāko ātrumu, un apvidus ma­šīna sāka virzīties uz priekšu. Tagad viņš vairs nebija vienīgais, kas turēja blasteru šaušanas gatavībā, — arī pārējie četri bija sagatavojušies atsist uzbrukumu.

—   Interesanti… — Deins pētīja jumtu veidoto lauzto līniju. — Sī migla, — viņš pievērsās Ripām, — vai tev neliekas, ka tur priekšā tā vairs nav tik bieza?

—  Tā sāka izklīst jau tad, kad mēs pēdējo reizi apstājāmies. Un pašā laikā — uzmanies, puis!

Priekšā rēgojās plata plaisa, kas biezākā miglā varētu kļūt viņiem liktenīga. Tā bija pietiekami liela, lai varētu aprīt gan mašīnu, gan 'ļaudis, kas tai se­koja. Bet mašīna tam bija sagatavojusies. Tā smag­nēji pagriezās uz austrumiem un rāpās pāri oļu grēdai, tā ka Vilkoksam vajadzēja ielikt blasteru makstī un turēties ar abām rokām, lai nenokristu. Sasniegusi grēdas virsotni, mašīna, pa pusei slīdē­dama, devās lejup pa otru nogāzi.

Protams, ar šo dārdoņu pilnīgi pietika, lai to izdzirdētu jebkurš no Riča vīriem. Taču, lai gan «Ka­ralienes» ļaudis noslēpās un vairākas minūtes no­gaidīja, nekas neliecināja, ka viņi būtu pamanīti.

—  Te viņi nevar būt, — noteica Kosti, kad viri pēc Vilkoksa dotās zīmes atstāja paslēptuvi.

—   Vismaz kādu laiku nav bijuši, — iebilda Rips. — Es jau zināju, ka viņš nav īsts arheologs!

—   Kā ar Ali radiotelefonu? — iejaucās Deins.

Tans taču bija uztvēris vājo signālu no šīs puses —

lai gan, tiesa, nebija teikts, ka tas nāk tieši no drupām.

Vilkokss ilgi pētīja apkārtni. Plaisu viņu priekšā pildīja atlūzas, veidojot apšaubāmas stabilitātes tiltu. Bet mašīnas «atmiņa» to bija atvedusi uz šejieni, tā­tad, pārvadājot Riča mantas, tā acīmredzot te jau bija braukusi. Ja viņi gribēja uzzināt, kas noticis ar arheologiem, vajadzēja riskēt un doties uz priekšu.

Astrogators ieslēdza motoru un dzelžaini ieķērās vadības pultī, kamēr mašīna zem viņa kratīdamās un zvalstīdamās virzījās pa vaļējām klints šķēpelēm. Reiz kāpurķēdes ceļā pagadījās bedre, un apvidus mašīna sasvērās uz kreiso pusi. Vēl pēdu — un tā būtu iesvie­dusi savu pasažieri melnajās bezdibeņa dzīlēs.

Nākamais gāja Kosti, ar abām rokām turēdamies pie virves, kas joprojām viņu saistīja ar mašīnu. Kosti sīkiem solīšiem virzījās pa pašu tilta vidu, un zem viņa ķiveres sviedru lāses skaloja no vaigiem lipīgo mitrumu. Arī pārējie pārbaudīja katru soli, rū­pīgi izvēlēdamies ceļu. Turklāt tas, ka nedz vienā, nedz otrā pusē nevarēja saskatīt aizas dibenu, viņu stāvokli nebūt neatviegloja.

Otrā pusē apvidus mašīna atkal uzņēma ātrumu un nekavējoties pagriezās iepriekšējā virzienā. Migla gaisa vēl manāmāk, lai gan pavisam neizklīda. Līdz šim viņi nebija varējuši saredzēt tālāk par pēdu vai divām, bet tagad priekšā jau varēja izšķirt pusi kvartāla.

—  Viņiem bija piepūšamās teltis, — pēkšņi ieru­nājās Deins. — Un pārnēsājama energostacija.

—   Tātad — kur ir nometne? — Ripa balsī jautās sapīkums. Kopš viņš bija atradis kreksa gremokli, viņa dzīvesprieka pilnā jautrība bija pazudusi.

—   Viņi taču nebūs apmetušies pilsētā, — Deins pārliecināti noteica. No šim drupām dvesa kaut kas svešs, draudīgs, kas nospieda garastāvokli. Lai gan Deins nekad nebija uzskatījis sevi par sevišķi jūtīgu, tomēr šāds noskaņojums bija pārņēmis arī viņu. Un viņš bija pārliecināts, ka citi jūt to pašu. Mazais Mura tikpat kā nebija runājis, kopš viņi bija ierau­dzījuši drupas, bet, virvē ieķēries, vilkās uz priekšu, skatienam šaudoties no vienas ielas puses uz otru, it kā viņam no miglas kuru katru brīdi draudētu kādas neapjaustas briesmas. Kurš gan uzdrošinātos uzsliet telti, gulēt, ēst un nodoties ikdienas darbam te, šajos smirdīgajos izgarojumos, kas cēlās no izpostītajiem, sagrautajiem mājokļiem, kuros varbūt vispār nekad nav mitinājusies neviena cilvēkveida būtne?

Apvidus mašīna veda viņus tālāk cauri labirintam, līdz šķietami nebojātās celtnes atkal nomainīja tikai pussagruvušās sienas un akmeņu un zemes kaudzes.