Sargasi kosmosā

Mašīna bija gandrīz apbraukusi vienu šādu augstu sienu, kad Vilkokss to pēkšņi apturēja, sparīgi no­spiezdams pogu uz pults. Sis žests un ārkārtīgā steiga, kādā tas bija izdarīts, nevienam nepalika ap­slēpta. Visi tūlīt paslēpās un mašīnas aizsegā saka uzmanīgi virzīties uz priekšu.

Notīrītā laukumiņa pacēlās piepūšamā telts. Lai gan tās apveidi miglā bija neskaidri, varēja redzēt, kā mitrumā spīti tās virsma. Beidzot viņi bija sasnie­guši Riča nometni.

Tomēr Vilkokss nedeva zīmi doties uz priekšu. Lai gan viņi arheologu tikai turēja aizdomās, astrogatora izturēšanās liecināja, ka viņš nolēmis rīkoties tā, it kā viņam būtu darīšana ar atklātu ienaidnieku.

Viņš sakārtoja mikrofonu un pievilka ķiveres siksnu. Rīkojumi netika doti balsī — tā vietā viņš ar zīmēm lika pārējiem ielenkt noslēgto telti. Deins ar Ripu aizrāpās pa labi, instinktīvi turēdamies aizsegā, lai no telts viņus nevarētu pamanīt.

Kad viņi bija veikuši ceturto daļu apļa, Rips sa­tvēra Deinu aiz rokas un ar žestu lika viņam palikt uz vietas, bet pats aizrāpās uz citu novērošanas punktu.

Deins pētīja zemi starp savu atrašanās vietu un telti. Te oļi bija nolīdzināti un noblietēti, it kā ļau­dīm, kas bija apmetušies teltī, būtu vajadzīga telpa, kurā novietot apvidus mašīnas vai fliterus. Bet, cik vien tālu sniedzās skatiens — un Deinam tiešām ne­bija nekāda priekšstata par arheologa darbu —, nebija nekā tāda, kas liecinātu par jebkādiem izrakumiem drupās. Viņš varēja vadīties vienīgi no neskaidrām ainām, kas bija saglabājušās atmiņā no kādreiz re­dzētiem jaunumu ierakstiem, un no skopās informā­cijas, ko sniedza Rips. Bet, protams, te vajadzēja būt izrakumu pēdām, kaut kādiem darbā nepieciešamiem priekšmetiem, varbūt pat kastēm, kurās iesaiņot transportējamus atradumus. Bet šī vieta atgādināja drīzāk kādas pionieru vai Inspicēšanas dienesta or­ganizētas ekspedīcijas štāba mītni. Varbūt tiešām telti atstājuši Inspicēšanas dienesta ļaudis, nevis Riča vīri?

Parādījās apvidus mašīna; uz tās sēdēja Vilkokss, novietojis sadurto kāju tā, ka nevienam novērotājam no telts nevarēja ienākt prātā, ka viņš ir ievainots.

Maldama ar kāpurķēdēm granti, mašīna virzījās uz telti, bet tajā nemanīja nekādu dzīvības zīmju.

Tomēr par izbrīnu Deinam un par pārsteigumu Vilkoksam — kā varēja spriest pēc viņa sejas izteik­smes — tā neapstājās notīrītajā laukumiņā telts priekšā. Gluži otrādi — tā mainīja virzienu, lai ap­brauktu teltij apkārt, un vienmērīgi turpināja ceļu, līdz Vilkokss to apturēja. Astrogators lūkojās uz telti, un Deina austiņās atskanēja čukstus izteikta ko­manda!

—   Uz priekšu — bet piesardzīgi!

Viņi sāka tuvoties teltij, veikdami īsus pārskrējie- nus no paslēptuves uz paslēptuvi. Lai gan šāda rīcība, bez šaubām, varēja piesaistīt uzmanību, telts jopro­jām izskatījās tikpat pamesta. Mura to sasniedza pirmais, un viņa jutīgie pirksti sataustīja rāvējslē­dzēju. Telts ieejas atloce atvērās, un visi ielūkojās iekšā.

Izrādījās, ka telts ir tikai tukša čaula. Tajā nebija uzstādīta neviena šķērssiena, trūka pat tiloplasta grī­das — tās vietā rēgojās tie paši kailie oļi. Nekur plašajā telpā nemanīja nevienu somu, nevienu kasti no tām mantām, kuras bija atvestas no «Karalienes».

—   Butaforija! — norūca Kosti. — Ta uzstādīta tikai tāpēc, lai mēs nodomātu …

—   … ka viņi joprojām ir šeit, — viņa vietā pa­beidza Vilkokss. — Tā izskatās, vai ne?

—   Ja mēs lidotu te pāri ar fliteru, — murmināja Rips, — mēs būtu pārliecināti, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bet kur viņi galu galā ir?

Mura aizvēra telti.

—   Tikai ne šeit, — viņš paziņoja, it kā atklādams ko jaunu. — Bet, mister Vilkoks, mašīna taču mēģi­nāja aizbraukt šai vietai garām, vai ne? Tā droši vien zina daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies…

Vilkokss pataustīja ķiveres kakla siksnu. Migla ap viņiem klīda — lai gan daudz lēnāk nekā bija sabie­zējusi. Viņš novērsa skatienu no telts un pavērās miglā. Ja te nebulu iejaukts Ali, viņš varbūt pavēlētu doties atpakaļ uz «Karalieni», bet tagad, brīdi apsvē­ris, atkal ieslēdza apvidus mašīnas motoru.

Mašīna apmeta līkumu teltij un turpināja ceļu. Vietumis parādījās cieta zāle un nīkulīgu krūmiņu puduri. Arvien biežāk ceļā gadījās klinšu bluķi, lie­cinot, ka viņi tuvojas kalnu piekājei.

Migla, kas klajumā bija sākusi klīst, tagad atkal sabiezēja, un viņi saspiedās ap apvidus mašīnu ciešā bariņā, izstieptas rokas attālumā cits no cita.

No jauna uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka viņiem uzglūn kaut kas neredzams. Zeme zem kājām kļuva nelīdzenāka. Kosti norādīja uz citām sliedēm mīkstākajās vietās, kas liecināja, ka mašīna te jau braukusi.

Tā kā migla bija kļuvusi biezāka, viņi sasprindzi­nāja redzi un dzirdi, tomēr varēja saskatīt vienīgi cits citu un mašīnu, kura viņus vadīja. Un uz dzirdi pa­ļauties nevarēja.