Sargasi kosmosā

viņi apstājās un klausījās, pārliecināti, ka viņus ielenc kāda grupa, kas droši virzās uz priekšu miglā un gatavojas viņiem uzbrukt. Bet katru reizi, tiklīdz viņi apstājās, skaņas apklusa, un tikai turpinot no­gurdinošo ceļu, no jauna uzmācās sajūta, ka pa pē­dām seko neredzami ienaidnieki. Divas reizes apstā­jušies, viņi pēc savstarpējas, vārdos neizteiktas vienošanās vairs nepievērsa uzmanību savādajiem trokšņiem un turpināja virzīties uz priekšu, neskaidri saskatīdami cits cita ēnas un pāris collu zemes sev priekšā.

Nepatīkamo sajūtu vēl pastiprināja mitrums, kas sūcās lejup pa ķiverēm un apģērbu. Tam bija nepa­tīkama smaka, un Deinam šķita, ka viņa āda ir gluma un netīra. Viņš mēģināja enerģiski noslaucīt seju, bet tikai vēl vairāk iztriepa eļļaino šķidrumu.

Nekas netraucēja apvidus mašīnas vienmērīgo vir­zīšanos uz priekšu. Lai gan ļaudis, kas tai sekoja, vairs nevarēja saskatīt kuģi un priekšā nebija redza­mas arī drupas, uz kurām viņi devās, mašīnas elek­troniskā atmina viņus vadīja nemaldīgi. Viņi bija veikuši apmēram trīs ceturtdaļas ceļa pāri tuksnesī­gajam klajumam, kad izdzirda jaunu skaņu, kas nekādā gadījumā nebija viņu soļu atbalss.

Tur kāds vai kaut kas skrēja!

Un tomēr tas nelīdzinājās zābaku soļu troksnim — ritms bija dīvains, it kā neredzamajam radījumam būtu vairāk par divām kājām.

Deins ielūkojās tumsā, pūlēdamies noteikt, no kuras puses nāk skaņa. Bet miglā nevarēja atšķirt debess puses. Neredzamais skrējējs tikpat labi varēja tuvo­ties, kā attālināties no viņiem. Pēkšņi virve nostie­pās un parāva viņu uz priekšu.

—  Kas tas bija? — balss bija apslāpēta, bet Deins nemaldīgi pazina Ripu.

—   Es zinu tikpat daudz, cik tu, — atteica Deins.

Dipoņa vairs nebija dzirdama. Vai tas būtu bijis kāds no šiem lodveidīgajiem radījumiem?

No miglas iznira tumšs siluets, un Deins satrūkās no kāda kliedziena. Zem viņa kājām vairs nebija grants un smilts, bet gluds pamats. Viņš stāvēja uz bruģa plāksnes, un ēna kreisajā pusē bija senatnīgu drupu robainā siena. Viņi bija šķērsojuši tuksnesi!

— Torson! Dein!..

Ripa balss bija uzstājīga, un Deins nekavējoties at­saucās. Kosti droši vien bija apstādinājis apvidus ma­šīnu, jo virve vairs nevilka viņu uz priekšu. Drīz viņš ieraudzīja astrogatora palīgu noliekušos pār kādu zemē gulošu stāvu.

Tas bija Ripa šefs Vilkokss. Pēc neveikli sperta soja viņa kāja bija līdz celim icsprūdusi kādā plaisā.

Galu galā tikai ar visu četru kopīgiem spēkiem izdevās astrogatoru atbrīvot. Pagāja vismaz pus­stunda, iekams viņš varēja apsēsties uz mašīnas platformas. Cietais senatnīgās ēkas izcilnis bija iz­rāvis robainu caurumu viņa zābaka un ievainojis kājas ikru. Vilkoksam sniedza nepieciešamo palīdzību, bet viņam vajadzēja turpināt ceļu braukšus.

Viņi ciešā eskortā ielenca apvidus mašīnu un sāka virzīties tālāk. Vilkokss sēdēja, uzlicis uz veselā ceļa blasteru. Atsevišķos drupu fragmentus nomainīja veselas sienas, dīvainu apveidu būvju kvartāli. Un tomēr no arheologu nometnes nebija ne miņas.

Te, starp senas un svešas civilizācijas paliekām, Deinam atkal uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka tumsā viņiem neredzams uzglūn kaut kas, kam šie miglas vāli nav šķērslis. Mašīnas kapurķēdes vairs nerībēja pa klinti, un viņus ietina baisms klusums. Pa gludajām sienām urdzēja ūdens, gan šur, gan tur sakrādamies peļķēs. Bet šis šķidrums izskatījās sa- stavējies, pretīgs, un no tā cēlās riebīga metāliska smaka.

Viņi bija sasnieguši rajonu, kur ēkas izskatījās ne­skartas, jumti un sienas joprojām ieskāva piķa melno iekšpusi. Vismazāk par visu Deins vēlējās izpētīt kādu no šiem smirdošajiem caurumiem.

Apvidus mašīna nekur uz ielas neapstājās, bet, kāpurķēdēm čirkstot pa izliektajām bruģa plāksnēm, turpināja virzīties uz priekšu. Šķita, ka sienas kaut kādā mērā aiztur miglu, jo Deins tagad varēja jau ne vien saredzēt biedru apveidus, bet arī izšķirt sejas. Viņš ievēroja, ka visi laiku pa laikam atskatās un vērīgi ielūkojas katrā ēkā, kurai iet garām.

Pirmais atradums gadījās Ripām. Viņš bija izņēmis kabatas lukturīti un tā gaismā pētīja bruģi. Pašreiz viņš koncentrēja gaismas apli uz tumšu traipu sienā nedaudz virs zemes. Paraustījis virvi par zīmi apstāties, viņš nometās uz ce|a pie sava atraduma, kad pienāca Deins.

Kravas uzrauga palīgs ieraudzīja Ripu apošņājam traipu līdzīgi sunim, kas nozaudējis pēdas. Bet Deinam tas bija tikai traips, nekas vairāk.

—   Kas tas ir?

Gaismas stars slīdēja pa bruģi, it kā kaut ko mek­lējot. Tad gaišajā aplī iekļuva kaut kāds brūngans pikucis. Lai gan Rips to vērīgi aplūkoja, tomēr izvai­rījās tam pieskarties.

—   Krekss …

Deins bija noliecies, taču, to dzirdot, instinktīvi atrāvās nost.

—   Vai tu esi pārliecināts?

—   Paod.

Bet Deins nemaz netaisījas paklausīt šim pado­mam. Jo mazāk bija darīšanu ar kreksu, jo labāk.

Rips piecēlās un steidzās uz mašīnu.

—    Tur kāds izspļāvis kreksa gremokli. Tas ir vēl gluži svaigs… varbūt šorīt…

—   Es taču teicu — malu mednieki! — saruna iekrita Kosti.