Sargasi kosmosā

—   Es esmu redzējis vēl stiprāk sadauzītus ku­ģus. — Kosti balsī jautās īgnums. — Bet šī te uzbūvē kaut kas nav tā, kā vajag…

Mura pasmaidīja.

—   Es drīzāk gan teiktu, Kari, ka viss ir tieši tā, kā vajag. Es nezinu nevienu mūsdienu kuģi, kas va­rētu tik labi izturēt šādu triecienu.

—   Nevienu modernu kuģi? — ātri parjautāja Vilkokss. — Vai jūs jau kādreiz esat redzējis tādu kā šis?

Mura pasmaidīja vēl platāk.

—  Ja es būtu redzējis šādu kuģi kosmosa trasē, man tagad būtu piecsimt, varbūt pat astoņsimt gadu. Tas atgādina trešās klases asteroīdu joslas kuģi. Man šķiet, ka viens tāds ir eksponēts Tirdzniecības muzejā Austrumu ostā. Bet kā tas nokļuvis te… — viņš paraustīja plecus.

Deina zināšanas vēsturē nebija tik plašas, lai viņš būtu kompetents kosmosa kuģu būves sīkumos. Toties Kosti un Rips saprata, cik tas ir svarīgi, tāpat arī Vilkokss.

Pirmais iebilda astrogators.

—   Bet pirms piecsimt gadiem taču nebija pazīs­tama hiperpāreja. Toreiz mēs vēl neatstājām mūsu pašu Saules sistēmu…

—   Izņemot nedaudzus trakulīgus eksperimentētā­jus, — precizēja Mura. — Jūs taču zināt, ka citās sistēmās, kas vecākas par tūkstoš gadiem, ir Zemes iedzīvotāju kolonijas. Viņu lidojumu apraksti jau paši par sevi ir teikas. Vieni šķērsoja izplatījumu anabio- zes stāvoklī, citi dzīvoja kuģos četras, sešas vai asto­ņas paaudzes, un tikai to attāli pēcnācēji sasniedza pasaules, uz kurām bija devušies to priekšteči. Un jau toreiz radās pirmie hiperpārejas varianti, 110 ku­riem daži varbūt pat bija veiksmīgi, lai gan to izgud­rotāji nekad neatgriezās uz Zemi pavēstīt par panā­kumiem. Es nevaru jums pateikt, kā asteroīdu izlūks nokļuvis uz Limbo. Bet, ka tas te atrodas jau ļoti ilgi — to es varu apzvērēt.

Kosti iespīdināja gaismas staru atraktajā caurumā.

—   Mēs varam ielīst tajā… vismaz paskatīties…

Pirms katastrofas tas bija bijis mazs kuģītis ar

ārkārtīgi šaurām telpām. «Karalieni» salīdzinājumā ar to varēja uzskatīt gandrīz vai par laineri. Kosti drīz vien bija spiests atgriezties pie lūkas, jo nebija -varējis izdabūt savu masivo ķermeni cauri saspiesta­jām durvīm. Galu galā vienīgi Mura un Deins izrā­

dījās spējīgi izlauzties līdz telpai, kura reiz bija kal­pojusi vienlaikus par noliktavu un dzīvojamo kabīni. Laternu gaismā viss tūlīt kļuva skaidrs. Priekšā rēgojās liels caurums, pa kuru varēja redzēt smiltis. Sekcija bija iedragāta no otras puses, un caurumu vēlāk bija aizvēris nogruvums. Bet caurums nebija radies trieciena rezultātā — uz metāla skaidri varēja manīt liesmumetēja atstātas pēdas. Kādu laiku pēc katastrofas izlūkkuģis bija uzšķērsts ar liesmumetēju. Šādas rīcības iemesls bija nepārprotams. Telpa, kurā viņi atradās, bija pilnīgi tukša, vienīgi uz grīdas un izlocītajām sienam vēl varēja saskatīt zīmes, kas lie­cināja, ka tur stāvējuši kravas konteineri.

—   Izlaupīts! — iesaucās Deins, gaismas staram slīdot no grīdas uz sienu.

Pa labi bija saspiesta telpa, kurā droši vien atra­dusies vadības kabīne. Arī tur bija laists darbā Iiesmumetējs, bet nezināmie laupītāji nebija diezin ko atraduši. Pa caurumiem bija redzams tikai akmeņu un līdz nepazīšanai sakropļotu metāla gabalu sajau­kums. Tālāk priekšā valdīja pilnīgs haoss.

Mura pataustīja cauruma malas.

—   Tas izdarīts labu laiku atpakaļ — varbūt pat pirms vairākiem gadiem. Bet es domāju, ka tas noticis daudz, daudz vēlāk par katastrofu.

—   Bet kāpēc viņi gribējuši iekļūt iekšā?

—   Aiz ziņkāres — aiz vēlēšanās redzēt, kādu kravu kuģis vedis. Izlūkkuģis garos reisos var izdarīt pār­steidzošus atklājumus. Un uz šā te ir atradies kaut kas tāds, ko ir bijis vērts paņemt. Tas ticis izlau­pīts. Vraks, kļuvis vieglāks, droši vien apgriezās, varbūt to pārvietoja zemestrīces un apbēra vēl vairāk. Bet vispirms tas ticis izlaupīts…

—   Bet vai jums neliekas, ka var būt atgriezušies dzīvi palikušie apkalpes locekļi? Viņi varbūt pirms ka­tastrofas katapultējušies ar avārijas fliteru…

—   Nē, no katastrofas līdz izlaupīšanai pagājis pā­rāk ilgs laiks. So kuģi atraduši un izlaupījuši citi. Nedomāju, ka viņi… — Mura norādīja uz priekšējo nodalījumu, — izglābušies.

Vai uz Limbo bija saprātīgas būtnes, iedzimtie, kuri prastu lietot liesmumetēju, lai pārgrieztu kuģa iztu­rīgā sakausējuma apšuvumu? Bet lodveidīgie … Nē, Deins nespēja ticēt, ka šie dīvainie radījumi izlaupī­juši izlūkkuģi.

Pirms atstāt kuģi, Mura, cik vien tālu varēja, iespraucās priekšējā sekcijā. Atmuguriski, collu pa collai, izlīdis atpakaļ, viņš nosauca kādu skaitli.

—   Xc-4-9532600, — viņš sacīja. — Reģistrācijas numurs kaut kādas sagadīšanās deļ joprojām saska- tams. Atcerieties: Xc-4-9532600.

Bet Deinu interesēja kas cits.

—   Tas taču ir Zemes numurs!

—   Es jau tā biju domājis. Asteroīdu klase — droši vien izmēģinājuma kuģis ar vienu no pirmajiem hiperdzinējiem. Tas noteikti bijis privāts, to uzbtivē- juši pāris cilvēku un mēģinājuši doties vēl nevienam nepazīstamā virzienā. Ja varētu tikt galā ar šo mudžekli, mūsu inženieri, šķiet, atrastu kaut ko inte­resantāku par parastu dzinēju. Tā dēļ vien būtu vērts papūlēties…