Sargasi kosmosā

—       Ja mēs dosimies pāri klajumam, — viņš lēni ierunājās, — tagad, kad migla izklīdusi, mūs tūlīt pa­manīs. Bet, ja nu mēs dotos atpakaļ — gar ielejām, paralēli izdegušajai teritorijai? Mēs sasniegtu kādu punktu iepretī «Karalienei», varētu uzkāpt kādā aug­stākā vietā un palūkoties, kas notiek pie kuģa …

Vilkokss pamāja.

—   Mums aizliedza mēģināt sazināties ar viņiem pa radiotelefonu. Viņi baidās, ka mūs var nopeilēt.

Lai gan migla bija izklīdusi, redzamība neuzlabo­jās. Tuvojās vakars, un astrogators ar bažām vēroja apkārtni. Bija skaidrs, ka viņi nedrīkst riskēt virzīties tumsā pa nelīdzeno kalnu piekājes apvidu. Lai to da­rītu, vajadzēja sagaidīt ritu. Bet viņš nelika ari mek- let patvērumu pilsētas ēkas. Klusumu pirmais pār­trauca Mura.

—   Ir taču telts — mēs varam tajā pārlaist nakti. Nedomāju, ka to kāds jebkad izmantojis, jo tā taču uzcelta tikai acu apmānīšanai.

Visi ar atvieglojumu pieķērās šai domai, un apvi­dus mašīna devās atpakaļ uz arheologu «nometni». Viņi atvēra ieejas atloci līdz galam, lai teltī varētu iebraukt ari mašīna. Kad šie vārti atkal bija aizvērti, Deins jutās atvieglots. Sienas ap viņu bija Zemes iedzīvotāju ražotas, viņš ne vienu reizi vien bija gulē­jis šādās teltīs. Un šī pazīstamā vide zināmā mērā radīja drošības sajūtu svešajā pilsētā.

Telts aizturēja nakts vēju, un viņiem tajā nebija pārāk neērti, lai gan trūka siltuma. Kosti, bezmērķīgi klīzdams no kakta uz kaktu, aizkaitināts paspēra kādu akmeni.

—  Vai tiešām viņi nevarēja atstāt sildītāju? Kom­plektā taču tam vajadzēja būt…

Rips iesmējās.

—   Viņi taču nezināja, ka mēs ieradīsimies.

Kosti pablenza uz viņu, grasīdamies apvainoties, bet tad arī pats iespurdzās.

—  Jā, to viņi tiešām nezināja. Tā kā mums nav pa­mata žēloties… — Nu viņa dobjie smiekli bija adre­sēti sev pašam.

Mura bija nodarbināts, pildot savus ikdienas pie­nākumus, — viņš savāca 110 visiem pārtikas devas un izdalīja katram pa bezgaršīgam kubam sintētiskas barības un pāris malku ūdens no blašķēm. Deins ne­varēja vien nobrīnīties par to, cik rūpīgi stjuarts sa­dala pārtiku. Tā vien šķita, ka Mura necer, ka viņiem tuvākajā laika izdosies atgriezties «Karalienē», un dotnā, ka ar šiem ierobežotajiem krājumiem vajadzēs iztikt ilgi.

Paēduši viņi izstiepās uz kailās grīdas un saspiedās kopā, lai būtutsiltāk. Ārā gaudoja vējš, griezīgi svilp­dams plaisās drupu sienas.

Deinu māca nemierpilnas domas. Kas gan bija no­licis ar «Karalieni»? Ja kuģis bija ielenkts, tad kāpēc tas gluži vienkārši nepacēlās un nepiezemējās kaut kur citur, lai dotu viņiem iespēju atgriezties tajā, vai neizsūtīja pēc viņiem fliteru? Kads spēks to saista pie planētas?

Droši vien arī pārējie domāja par to pašu, taču tumsā netika izteikts neviens minējums, neatskanēja neviens jautājums. Viņi bija saņēmuši norādījumus un izstrādājuši plānu, bet tagad vajadzēja atpūsties, cik nu labi tas bija iespējams.

Tikko bija uzaususi gaisma, novājējušais Vilkokss piecēlās un aizkliboja uz apvidus mašīnu. Pelēcīgajā rīta gaismā viņš izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Cieši sakniebis lūpas, astrogators noliecās pie vadības pults, lai pārslēgtu mašīnu uz rokas va­dību.

Acīmredzot neviens tā arī nebija iemidzis — it kā paklausot kādam signālam, pēc Vilkoksa pielēca kā­jās ari pārējie un, kā nu prazdami, ņēmās ielocīt no­tirpušos locekļus. Aizsmakušās balsīs sasveicinājušies cits ar citu, viņi notiesāja Muras izsniegto brokastu devu, tad izgāja ārā rīta vēsumā. Pie apvāršņa cēlās saule, kuru viņi tik ilgi nebija redzējuši, un bija no­zuduši pēdējie miglas vāli. Ziemeļos uz debesu fona skaidri iezīmējās kailie kalni.

Vilkokss vadīja apvidus mašīnu uz ziemeļiem, kur kalnu piekājē kā robainas bārkstis pletās ielejas. Te aizsega netrūka, un viņi varēja nemanīti virzīties uz austrumiem. Visgrūtākais uzdevums bija astrogato- ram_— ceļš nebija piemērots apvidus mašīnai. Pēc pusjudzes, lai nenolidotu no platformas, viņš bija spiests samazināt ātrumu, un mašīna tagad virzījās gandrīz vai lēnāk par gājēju.

Galu galā viņi nolēma sadalīties divās grupās. Divi no viņiem devās uz priekšu izlūkot, pārējie palika pie Vilkoksa un mašīnas, turpinādami virzīties lēnākā gaitā. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņi atradās vieni mirušā pasaulē. Zemē neredzēja nekādu pēdu, neat­skanēja ne troksnītis, viņi pat nemanīja nevienu no retajiem kukaiņiem, kuri droši vien mita dziļāk iele­jās.

Deins ar Muru pašlaik atradās izlūkgājienā, kad stjuarts pēkšņi iestenējās un pacēla rokas, it kā lai pasargātu acis. Priekšā saules gaismu kā prožektors atstaroja kāda priekšmeta spīdošā virsma.

—  Metāls! — iesaucās Deins. Varbūt tā atkal bija kāda noslēpumainās iekārtas izpausme?