Sargasi kosmosā

Viņš metās uz turieni, ar grūtībām rāpdamies pāri atlūzām, ko bija atstājis kāds nesens klintsbluķu no­gruvums. Uzvilcies uz nogruvuma atsegtās dzegas, viņš sāka virzīties uz gaismas avota pusi, pats nezi­nādams, ko īsti cer ieraudzīt. Bet tas bija tikai vraks — vēl viena kosmosa kuģa vraks. Tiesa, tā ap­veidi bija dīvaini, pat tad, ja ņēma vērā iespēju, ka korpuss cietis nosēžoties. Kuģis bija mazāks par iz- lūkkuģi, ko viņi bija atraduši dienu iepriekš, un daudz vairāk cietis — pirms nogruvuma atsegtās daļas bija pārvērtušās sarūsējušu lūžņu kaudzē.

Mura pienācis aplūkoja bezveidīgo darinājumu, kas reiz bija ceļojis kosmosā.

—   Tas ir vecs — ļoti, ļoti vecs. — Viņš mēģināja paņemt rokā kādu stienim līdzīgu priekšmetu. Tas viņa pirkstos sabirza putekļos. — Vecs. Nedomāju, ka ar to jebkad lidojuši Zemes iedzīvotāji.

—   Tātad Priekšteču kuģis? — satraukti ievaicājās Deins. Ja tā izrādītos taisnība, tad tas tiešām būtu at­radums un uz Limbo pa kaklu pa galvu steigtos gan Inspicēšanas dienesta ierēdni, gan dažādu nozaru zi­nātnieki.

—   Nē, tik vecs tas nav — citādi no tā nekas nebūtu palicis pāri. Bet pirms mums Galaktiku iekaroja rī- gelieši un izzudusi rase no AngoIa-2. Tas varētu būt sens viņu kuģis. Pārāk vecs…

—   Kā tas nokļuvis šeit? — brīnījās Deins. — Tā ir bijusi katastrofa, un ar to izlūkkuģi ir noticis tas pats. Turklāt pirms miglas uznākšanas mēs bijām liecinieki vēl viena kuģa katastrofai. Toties «Karaliene» nolai­dās bez sarežģījumiem. Savādi. Viena katastrofa — to vēl varētu saprast. Bet trīs…

—   Jā, te ir ko padomāt, — piekrita Mura. — Var­būt derētu sīkāk papētīt apkārtni. Droši vien mīklas atminējums ir tepat deguna galā, tikai mums nepie­tiek saprašanas, lai to saskatītu.

Viņi nogaidīja uz dzegas, līdz viņus varēja sare­dzēt pārējie, kuri lēni virzījās šurp ar apvidus mašīnu. Astrogators rūpīgi noteica vietas koordinātes. Tikko atradīsies piemērots brīdis, viņi varēs atsūtīt šurp grupu, lai sīki izpētītu atradumu, — sava vecuma un neparastās izcelsmes dēļ tas varēja izrādīties ļoti vēr­tīgs.

—   Tas man savā ziņā atgādina, — ierunājās Kosti, — kā sisiti ķer purpurkrāsas ķirzakas, no kuru ādas gatavo sev apavus. Viņi izmanto kādu priekš­metu, kas kustas šurpu turpu, piemēram, tievu sliep- līti, ko pievieno nelielam motoriņam. Ķirzaka to ierauga — un gatavs! Sēž un blenž uz šo muļķīgo ietaisi, tā ka sisitam atliek tikai to iebāzt maisā.

Varbūt arī te ir kaut kas līdzīgs, kas pievilina kuģus? Tas tikai būtu kaut kas!

Vilkokss pavērās viņā.

—   Ja, šai lietā kaut kas slēpjas, — viņš novilka, knibinādamies gar mikrofonu. Varēja redzēt, ka viņš labprāt paziņotu uz «Karalieni» par jauno atradumu. Tomēr viņš aprobežojās ar norādījumu izlūkgrupām.

—   Virzoties uz priekšu, pa cejam aplūkojiet iele­jas, ja tas neprasa pārāk daudz laika. Varbūt šajā apvidū atradīsies vel citu kuģu vraki.

Turpinot ceļu uz austrumiem, lai no sāniem sa­sniegtu «Karalieni», viņi vienlaikus ielūkojās arī iele­jās. Drīz vien Kosti un Rips atrada trešo kuģi.

Abi iepriekšējie sadragatie atradumi piederēja ag­rākiem laikmetiem, turpretī šis ne vien bija moderns, bet arī ta tipa noteikšana nesagādāja nekādas grū­tības. Kaut kādas nejaušas sagadīšanās dēļ tas trie­ciena nebija cietis tik stipri kā saplacinātais izlūkku­ģis un sadauzītais svešinieks. Tas gulēja uz sāniem, un, lai gan tā apšuvums vairākās vietās bija ieliecies un ieplīsis, tomēr korpuss nebija sagrauts.

—   Inspicēšanas dienests! — iekliedzās Rips, pirms vēl pārējie apvidus mašīnā varēja viņu sadzirdēt.

Tiešām, emblēmu uz kuģa sadragātā purna neva­rēja sajaukt ne ar ko citu — krustojošās astainās ko­mētas zvaigžņu trasēs bija pazīstamas tikpat labi kā robainie zibeņi uz policijas kuģiem.

Vilkokss kopā ar pārējiem klibodams pagājās gar kuģi.

—   Lūka atvērta!… — sauca Rips no kada paugura virsotnes, kur viņš bija uzrāpies, lai varētu labāk re­dzēt.

Viņu uzmanību saistīja virve, kas nokarājās no at­vērtās lūkas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — daļa apkalpes locekļu palikuši dzīvi! Varbūt tur slēpās visu Limbo noslēpumu atminējums? Deins pūlējās atcerē- tics, cik cilvēku ietilpst Inspicēšanas dienesta ap­kalpē… parasti starp tiem ir grupa speciālistu… varbūt tikpat, cik «Karalienē»… varbūt vairāk…

Lai gan nebija nekāda iemesla domāt, ka sadragā­tajā kuģi kāds varētu būt palicis, «Karalienes» ļau­dis gatavojās to pārmeklēt. Rips nolēca no paugura un, balansēdams ar rokām, skrēja uz lūku. Pārējie uzrāpās pa virvi, uz vietas palika vienīgi Vilkokss.

Bija savādi laisties akā, kas kādreiz bija kalpojusi par gaiteni. Priekšā, meklētājiem ielūkojoties kabīnēs, laternas izrāva no tumsas raustīgus gludu virsmu atspulgus.

—   Arī šis ir izlaupīts! — ķiveres austiņās noska­nēja Ripa balss. — Es dodos uz vadības kabīni…