Sargasi kosmosā

—       Te, protams, ir darīšana ar tālvadību, — savā rāmajā balsī turpināja Mura. — Jā, tagad viņi domā, ka mēs esam viņu nagos…

—       Bet tā nebūt nav, vai ne? — Muras izturēšanās radīja Deinā cerību.

—        Paskatīsimies. Ārdurvis kontrolē akustiska ierīce. Tans reiz sacīja, ka iekārtas radītie traucējumi esot galvenokārt ultraskaņas diapazonā. Ja tā, tad varbūt mēs atradīsim šim slazdam atslēgu.

Viņš atpogāja formas jaku un sāka kaut ko meklēt iekšējā krūšu kabatā, kur tirgotāji mēdza glabāt savus lielākos dārgumus. Beidzot viņš izņēma collas trīs garu caurulīti no kādas pulētas gludas vielas, kas atgadināja kaulu.

Kosti pārtrauca klaudzināt pa sienu.

—   Ā, jūsu slavenais pievilinātājs…

—       Tieši tā. Ar to es Karmuli pievilināju kukaiņus. Tagad palūkosimies, vai tā der arī kam citam…

Viņš pielika caurulīti pie lūpām un iepūta tajā. Taču neatskanēja neviena Zemes iedzīvotāju ausīm uztverama skaņa. Kosti sajūsma noplaka.

—   Nav jēgas …

Mura pasmaidīja.

—        Jūs esat nepacietīgs, Kari. Te ir desmit ultra­skaņas toņu. Es esmu izmēģinājis tikai vienu. Ļau­jiet man izmēģināt arī pārējos, un tad varēsim spriest par veiksmi vai neveiksmi.

Sekoja ilgas minūtes klusuma. Nekādu redzamu rezultātu…

—   Neiedarbojas, — Kosti nošūpoja galvu.

Taču Mura nepievērsa viņam uzmanību. Laiku pa

laikam viņš atņēma caurulīti no mutes, atpūtās un mēģināja atkal. Deins bija pārliecināts, ka izmēģināts jau vairāk par desmit toņiem, bet stjuarts nelikās zaudējis cerību.

—   Nu jau ir vairāk nekā desmit, — nikni norūca Kosti.

—   Signāls, kas atvēra pirmās durvis, sastāvēja no trim toņiem. Tāda pati kombinācija var būt pie­lietota arī šeit. — Un Mura atkal pacēla caurulīti.

Kosti apsēdās uz grīdas, ar visu savu būtni pauz­dams nevēlēšanos piedalīties šajā, pēc viņa domām, bezcerīgajā pasākumā. Deins notupās viņam blakus. Taču Muras pacietība šķita bezgalīga. Spriežot pēc Deina pulksteņa, bija pagājusi stunda un arī otra jau bija krietni gabalā. Deins pabrīnījās — kā gan šajā telpā iekļūst gaiss? Droši vien cauri sienām, tāpat kā gaisma, jo nekāda cita ceļa neredzēja. Elpot bija viegli.

—   Sī svilpošana neko nedos, — īgni ierunājās Kosti. — Jūs drīzāk nolietosiet savu svilpi nekā iz- kļūsiet cauri šai te… — viņš ar dūri trieca pa sienu.

Un pēc šī pieskāriena daļa sienas lēni pavirzījās, paveroties pārdesmit collu platai un pēdas sešas augstai spraugai.

15. LABIRINTS

—   Ir! — Deins uzsauca Muram, bet Kosti ieķērās ar rokām spraugas malā, visiem spēkiem cenzdamies paplest to platāku. Tas prasīja ārkārtīgu piepūli, it kā durvis ilgu laiku nebūtu lietotas.

—   Tomēr šī nav tā eja, — elsa mehāniķis.

—   Protams, tā neiziet uz gaiteni, — piekrita Mura. — Tomēr tā ir izeja no slazda, un tas jāprot novērtēt. Turklāt, spriežot pēc tā, ka mums bija tā jānopūlas, šī izeja reti tiek izmantota. Jo iabāk mums. Acīmre­dzot es esmu uzdūries retai toņu kombinācijai…

Viņš rūpīgi noslaucīja tievo caurulīti un nogla­bāja to.

Lai gan Kosti pulējās vaiga sviedros, viņam izdevās tikai nedaudz paplašināt spraugu. Mura pa to izlīda bez grūtībām, bet Deinam un mehāniķim vajadzēja papūlēties. Vienubrīd šķita, ka Kosti vispār neizdosies izspraukties cauri. Tikai pēc tam, kad viņš bija noņē­mis savu plato jostu ar uzkabi un novilcis jaku, viņam ar grūtībām laimējās nokļūt pie pārējiem.

Tagad viņi atradās cita gaileni, šaurakā par to, kurā viņi bija ieslodzīti pirms tam. Sienas izstaroja to pašu pelecīgo gaismu. Taču, paspēris dažus soļus uz priekšu, Deins sajuta zem kājām mīkstu pamatu. Palūkojies lejup, viņš redzēja, ka grīdu klāj vismaz collu bieza smalku putekļu karta.

Mura atkabināja no jostas lukturīti un ļāva gaismas staram slīdēt pa priekšu. Putekļu karta visur bija vienmērīga, nekur nemanīja nekādu pēdu. Acīmre­dzot te jau sen neviens nebija gājis — varbūt pat kopš tiem laikiem, kad Priekšteči bija atstājuši savu kalnu citadeli.

—   Ei! — viņu uzmanību pievērsa Kosti satrauk­tais kliedziens.

Šaurā sprauga bija pazudusi, un tās vietā atkal bija gluda siena. Atpakaļceļa vairs nebija.

—  Viņi atkal mūs sagūstījuši! — aizsmakuša balsi noteica Kosti. Bet Mura pakratīja galvu.

—   Nedomāju vis. Šķiet, te ir kāds mehānisms, kurš automātiski iedarbojās, tiklīdz mēs bijām izgājuši pa spraugu. So eju neviens neizmanto — vismaz nav izmantojis jau gadiem ilgi. Man tā vien gribas domāt, ka Ričs un viņa zeļļi pat nezina, ka tā pastāv. Palū­kosimies, kurp tā aizvedīs. — Un viņš enerģiski sāka soļot uz priekšu.

Kādu gabalu eja stiepās paralēli otrajam, plašā­kajam gaitenim, kurš bija kļuvis viņiem par slazdu. Nekas neliecināja, ka tas gludajās sienās būtu jeb­kādas durvis. Taču Deins nodomāja, ka tādu varētu būt neskaitams daudzums un katras paklausa no­teiktai toņu kombinācijai. Bet viņiem nebija ne laika, ne vēlēšanās to pārbaudīt.

—   Vējš …

Mura lo varēja arī neteikt — Deins pats sajuta putekļainajā, smacīgajā gaiteni spēcīgāku gaisa plūsmu, kas nesa līdzi ārpasaules vēsumu un tikko jaušamu augu smaržu, kura tur ārā varbūt vispār nebūtu manāma.